Nr.18 Feja: Nenest sev līdzi bērnības scenāriju

Es būtu draņķīgs puķubērns, jo es vienkārši neprotu dzīvot tā viegli, kad vari vienkārši ļauties dzīves plūsmai un nesatraukties par to, kas varētu noteikt pēc pāris soļiem uz priekš. Cilvēks racionālais ar novirzi uz pesimismu. Tas būtu mans precīzākais raksturojums. Un te vien daži apliecinājumi tam...

Gaidot pirmo bērniņu, es jau labu laiku iepriekš aprēķināju, cik liela būs mana māmiņalga. Un tā tiešām bija maza, salīdzinot ar algu, kuru biju saņēmusi līdz tam. Ne dēļ aplokšņu algām, bet drīzāk gan profesijas specifikas dēļ, kad tiek maksātas autoratlīdzības. Un toreiz es tik ļoti raudāju, lai gan sapratu, ka faktiski neko šajā situācijā jau vairs nevaru darīt. Cik valsts ir aprēķinājusi, tik arī ir. Vīrs toreiz man teica, ka mēs izdzīvosim un bez maizītes nepaliksim, lai nesatraucos. Bet vai gan es klausīju? Es visu dekrēta laiku strādāju. Nepagurusi cēlos no rītiem, lai strādātu, strādātu, strādātu un piepelnītu atlikušo daļu klāt un mani ikmēneša ienākumi būtu tādi paši kā pirms došanās dekrētā. Es biju dažkārt nīgra, nogurusi, bet es strādāju, jo negribēju pieļaut, ka palieku bez līdzekļiem, jo nekad jau nevar zināt, kas varētu notikt. Ja nu pēkšņi vīram kaut kas notiek ar darbu, ja nu vajag vairāk līdzekļu kaut kam, piemēram, zālēm. Nekad nevar zināt, kas var notikt.

Man vienmēr vajag skaidrību un konkrētu plānu, kas notiks tālāk, lai es varētu dzīvot tādu saplānotu dzīvīti, jo man nepatīk stresa situācijas un pēkšņi pārsteigumi, kuriem neesmu gatava. Esmu cilvēks garlaicīgais.

Acīmredzot bailes no nākotnes un vēlme nodrošināties tai, ir tas, kas man traucē justies un būt par pāris gramiem laimīgākai. Kā to pārvarēt, izkāpt ārpus savas komforta robežas un domāt, dzīvot ārpus kastes. Sāksim ar mazumiņu, nedroši sperot mazus, mazus solīšus uz priekšu, lai tiktu ārā no ēnas saulītē (lasi – laimīgākā pasaulē).

Es apņemos šogad izdarīt trīs lietas:

1. Vienkārši paņemt sev brīvas divas nedēļas, kad es nesatraukšos par izdevumiem, tos visu laiku pierakstot kladītē, necentīšos piesaistīt jaunus projektus, lai sapelnītu vēl un vēl vairāk naudas. Es vienkārši izbaudīšu dzīvi. Kopā ar bērniem dzīvošu pie jūras un elpošu sāļo jūras gaisu, jo divās nedēļās nopelnītais noteikti nav vērtīgāks par laiku ar saviem mīļajiem.
2. Es atļaušos sev iegādāties skaistu kleitu, lai līdz šim nopelnītā augļus izbaudītu arī pati. Jo sataupīto taču līdzi zem zemes nepaņemsi, savukārt sapucētajiem bērniem taču vajag arī skaistu un laimīgu mammu.
3. Es ,pieķerot sevi domājam negatīvi un raizējoties par to, ka nepietiks, kaut kas nojuks, kaut kas atkal būs slikti, likšu sev uztaisīt 50 vēderpreses un 30 atspiešanās. Ha, noķeršu divus zaķus ar vienu šāvienu – būs mazāk raižu un skaistāks augums.

Tomēr, ak, es jau tagad zinu, ka viss tik gludi neies. Jo tas būtu pārāk vienkārši – ja savos vairāk nekā 30 dzīves gados jau dienu no dienas esmu bijusi rūpju nomākts cilvēciņš, kurš raizējas par nākotni un nezināmo, šo īpašību nevar kā ar nazi nocirst, sākot no šodienas vai rītdienas dzīvot savādāk.

Ar muguras smadzenēm jūtu, ka vasarā man varētu tikt piedāvāts kāds lielāks projekts, kuru realizējot, es varētu nopelnīt kaut ko nākotnei. Ak, jau atkal nākotnei, jo mazums, kā būs pēc mēneša, diviem. Un es zinu, kas man ir jāizdara. Vienkārši jāpierunā vīrs, lai viņš mani aizvestu uz vietu, kur ir slikta zona telefonam un vēl draņķīgāks interneta savienojums. Tad gribot negribot man nāksies aizmirsties un izbaudīt savu vasaru pie jūras. Man ir jāiemācās pateikt „nē”, jo tas ir bijis viens no grābekļiem, kuriem uzkāpju visbiežāk.

Zinot sevi un savu līdzšinējo pieredzi, es zinu, ka „nobrukt” varētu pat tik vienkārša lieta kā jaunas kleitas iegāde. Kāpēc? Pirmkārt, es noteikti sev centīšos iegalvot, ka bez tā var ļoti labi iztikt, un ka man nevajag, jo, ja nopirkšu kleitu, var nepietikt kam citam. Un pat ja tikšu līdz veikalam, es noteikti sākšu šausmināties par to cenām vai kvalitāti, kā rezultātā nopirkšu kaut ko lietotu, kaut ko pavisam lētu vai nenopirkšu vispār. Tā ir jau bijis, kad esmu atradusi kleitu, kas pašai ļoti patīk, bet to nenopērku cenas dēļ, lai gan patiesībā to varētu atļauties. Tā vietā nopērku kaut ko, kas pēc tam noguļ skapī, jo patiesībā nemaz nepatīk, nepiestāv utt.

Tomēr visgrūtāk būs censties nedomāt par to, ka kaut kas nepietiks, kaut kas nobruks. Būsim godīgi, tā varētu būt gandrīz vai neiespējamā misija, taču tieši šīs domāšanas dēļ pakļauju sevi pastāvīgam stresam. Līdz šim, kamēr dzīvoju kopā ar vīru, ne reizi nav bijis tā, ka mums pietrūkstu naudas rēķinu apmaksai vai arī nebūtu ko ēst, taču bērnībā piedzīvotais, kad bija reizes, kad vakariņās nebija nekā cita kā tikai cepti kartupeļi, jo nepietika naudas pat krējumam, nemaz nerunājot par to, ka varētu vakariņās klāt kartupeļiem būt arī gaļa, ir ļoti, ļoti iesēdies atmiņā. Tieši tāpēc smadzenes nespēj atslēgt trauksmi un nepārtraukti, balstoties uz senajiem bērnības notikumiem, ģenerē varbūtības, ka līdzīgas situācijas varētu būt arī nākotnē. Bet man no tām ir bail. Tāpēc arī vēlme nodrošināties pret visām dzīves situācijām un sakrāt vairākus maisus zelta, lai būtu gatava X stundai.

Noslēgumā vēlējos pateikt milzu paldies sevis iepazīšanas projekta komandai, jo, lai gan uzdevumi no malas kādam varētu šķist ļoti vienkārši, šīs nedēļas es ļoti, ļoti daudz domāju par savu dzīvi, par laimi un to, kā sevi lauzt, lai visu mūžu uz muguras nenestu bērnības traumas, kā rezultātā tagad nesēju dzīvi izbaudīt pilnvērtīgi.

Paldies jums!

VISLABĀKĀ SEV- trešais uzdevums. Kas TEV traucē justies labi?