Nomaļākas pastaigu takas: Amatas taka

Nomaļākas pastaigu takas: Amatas taka

10. Apr 17:39 Banija_lv Banija_lv

Kad visu nedēļu sēdēts četrās sienās, strādāts un Roberts arī skolojies, nedēļas nogalē gribas tvert malku svaiga gaisa. 

Mēs esam apzinīgie, svētkos un arī pārējās dienās nebraucam ne uz laukiem pie radiem, ne arī ejam viesos, tā vietā lūkojam pēc nomaļākām takām, kurās kārtīgi izstaigāties un arī redzēt ko jaunu.

Nevaram apsolīt, ka uz mūsu apciemotajām takām nesatiksi nevienu pašu cilvēku, taču  tik lieli cilvēku bari kā Ogres zilajos kalnos vai citās populārākajās pastaigu vietās te nebūs.  Nāksies gan nedaudz tālāk aizbraukt no Rīgas, taču tas ir tā vērts - pavērtu muti skatīsies un priecāsies, cik skaista tā mūsu Latvija.

Šodien mūsu ceļi veda Vidzemes virzienā, uz Amatas taku. Taka ir sadalīta vairākos posmos - var iet visu takas garumu, izvēlēties tikai vienu konkrētu posmu vai arī divus. Mēs nolēmām mērot ceļu "Melturi – Kārļu zivjaudzētava", kas sola pārgājienu vienā virzienā 3,6 km garumā, taču mēs kopā salasījām visus 10km, jo, protams, nedaudz pamainījām maršrutu, padarot to interesantāku.

(ja esat nonākuši pie šīs norādes, esat īstajā vietā)
(lai nonāktu uz takas sākuma, dodaties cauri tilta apakšai)
(sekojiet oranžajām norādēm uz koku stumbriem)

Kā atrast takas sākumu? Brauciet pa Pleskavas šoseju līdz Melturu tiltam (ievadi Waze galamērķi - Melturi), kura pakājē ir autostāvvieta. Tālāk pa tilta apakšu dodaties gar upes malu, meklējot pēc oranžiem norāžu punktiem uz kokiem. Patiesībā, pie tilta mēs nevienu konkrētu norādi ar bultiņām, kurā virzienā gan ved taka, neatradām, tāpēc vadījāmies pēc intuīcijas, un tā bija pareiza.

Ar bērnu ratiņiem šeit nebūs ko darīt, jo taku būs sarežģīti, ja ne neiespējami iziet, taču, ja ir mazi aktīvisti, kuri paši skrien kājām, nekādu problēmu nebūs. Mūsu trīsgadniece un septiņgadnieks 10km pieveica bez problēmām un bez nekādas čīkstēšanas.

Ja iet pēc visām norādēm, tad taka ved pa krasta augšmalu, bet mēs izvēlējāmies nelielu izaicinājumu, dodoties pa krasta leju, gar pašu, pašu upīti. Bija ko kāpt, bija jāizaicina sava līdzsvara sajūta, taču redzētie skati bija tā vērti. Katrā gadījumā, ejot pa takas augšu, neko no tā visa neredzētu, jo taka augšmalā ved cauri mežam ar atsevišķām vietām, kur piestāt un pieiet tuvāk malai.

Dododoties uz Amatas taku, aizmirstiet par smalkiem apaviem, kurus īpaši saudzējat. Velkat visērtākās botas, kuras nav žēl samērcēt, jo dubļi šeit būs. Nobridāmies ne pa jokam, bet skati bija tā vērti. Goda vārds.

Pastaigas laikā redzēsiet Pļaviņu svītas plaisainos dolomītus. Zem tiem izplūst avoti, kas izmērcē zilganpelēko un violeti sārto mālu un nobiru slāni.

(pa šādu "taciņu" nāksies iet vien tad, ja izvēlēsieties doties nevis pa iezīmēto taku, bet gan gar pašu upītes krastu)

Labajā krastā koku aizsegā Dambja iezis ar pelēkām un violeti sārtām dolomītu joslām, bet kreisajā krastā līdz par Amatas tiltam turpinās Staburagu krasts ar atsevišķiem atsegumiem un avotiem. Vienam no lielākajiem atsegumiem skaists un romantisks nosaukums – Varavīksnes iezis. Ejot pa taku, nonāksiet līdz Kārļu HES, bet aiz tā gabaliņu paejoties - līdz Kārļu zivjaudzētavai, pa ceļam - strautiņš, no kura nodzerties malku ūdens, kā arī iespēja aplūkot zivju ceļu.

Atpakaļceļā devāmies pēc oranžajām norādēm, nenovirzoties no takas, un ceļš bija pavisam ātrs.

Mums visiem ļoti, ļoti patika. Domāju, ka arī jums. 10 km garo pastaigu nesteidzīgi mērojām nepilnās 4 stundās, pa ceļam, protams, piestājot, lai pavērtām mutēm priecātos par dabas varenību un skaistumu.