Meiteņu kino vakars – Jaungada taksometrs

Ikdiena paiet tādā skrējienā, ka līdz šim nav bijusi īpaša iespēja no mājām izrauties vienai pašai, lai izbaudītu momentu, kad neviens nerausta aiz drēbēm, nevienam nevajag ieliet ūdentiņu, palasīt grāmatu, pasēdēt blakus. Protams, protams, bez tā visa nav iespējama laimīga bērnība, bet mammai reizi pa reizītei vajag restartēties, lai uzkrātu jaunu enerģiju, kuru dāvāt saviem tuvākajiem.

Tāpēc beidzot, pēc tam, kad Laumiņai jau apritējuši 2 gadi, es atļāvos izrauties no mājas uz divām stundām. Kopā ar draudzeni, kura ir Laumas vienaudža mamma, mēs devāmies uz kino. Ju-hū! Mammas brīvsolī. Abas, esot jau kino, bijām nedaudz apmulsušas, jo bijām vienas, neviens nesauca „mammūūūū!”, jutāmies tikpat apmulsušas kā laimējot miljonu loterijā. Ko darīt, vai tiešām mēs drīkstam vienkārši tā sēdēt un baudīt filmu? Tie, kuriem ir mājās bērni, noteikti zina, ka mājās TV lielākoties ir tikai bildei, jo skaņu dzirdēt nevar, bet tāpat ekrāna priekšā apsēsties var tikai pēc pusnakts, kad visi jau guļ, jo visu laiku ir jāskrien, kaut kas jādara.

Bet nu par kino. Mēs bijām uz pašu mājās radīto filmu „Jaungada taksometrs”. Tik daudz reklamēts, tik daudz par to dzirdēts, ka nolēmām labāk vienreiz pašas redzēt, nekā simts reizes klausīties. Teikšu, ka dažkārt filma šķita pārlieku lēnīga, varbūt vienkārši tādu iespaidu radīja stāstītāja mierīgā balss fonā, jo mēs, mammas, esam pieradušas pie dinamikas, mums katra diena mājās ir kā triloģija ar dīvānā izlietu pienu, bērnu, kurš skraida ar nenoslaucītu dupsi, cenšoties noslēpties no mammas. Mums mājās nekad nav tik mierīgas, lēnīgas un reizēm pat iemidzinošas sarunas kā šajā filmā. Tāpēc vienubrīd draudzenei iečukstēju ausī jautājumu, kad tad tā filma sāksies, jo šķita, ka lēnais stāstījums ir tikai kā savdabīgs ievads un skatītāju uzsildīšana. Bet nē.

Tiesa, neskatoties uz to, pēc filmas no zāles mēs gājām ārā priecīgas un izsmējušās līdz sirds dziļumiem, jo ik pa brīdm uzvirmoja tādas humora dzirkstis, ka nevarēja nesmieties. Zāle kratījās smieklos un vakara nagla noteikti bija Brikmaņa atveidotais policists. Tādu tēlu jāprot nospēlēt. Savukārt mirklī, kad dzemdētāja uz dzemdību namu tika pavadīta ar policijas eskortu, mēs smējāmies, smējāmies, smējāmies. Bet, runājot par Laura Reinika atveidoto tēlu, biju gaidījusi ko vairāk, jo šķita, ka mūziķis savā lomā līdz galam nav atvēries un tēlojums ir ļoti nedrošs un samākslots, par spīti tam, ka L. Reiniks esot mācījies aktiermākslu ASV.

Īsumā – ja man būtu filma jāvērtē 5 zvaigžņu skalā, es dotu 3 zvaigznes. Savukārt par savām sajūtām – visas 5. Jo beidzot es izbaudīju mieru, klusumu. Šādiem meiteņu vakariem bez bērniem ir jābūt, jo tie palīdz saglabāt veselo saprātu un nesajukt prātā trakajā skrējienā ar bērniem, kad tik daudz kas jāpagūst.