Laika plānošana ar bērniem ir mazs izaicinājums

Kā jums ar laika plānošanu?

Kopš ģimenē ienākuši bērni, tas ir daudz, daudz sarežģītāks process nekā iepriekš. Varētu jau šķist, kas gan tur īpašs – paņem kalendāru, atzīmē pulciņus, sapulces, bērnudārza pasākumus, draugu ballītes... un tad laikā, kas paliek neaizkrāsots sarkans, centies iebīdīt friziera apmeklējumu, lai nebūtu jāstaigā nedēļām ar sirmiem matiem.

It kā jau teorētiski tas skan ļoti viegli, bet tas līdz brīdim, kad sākas tāds bubulis kā bērnu slimošana. No rīta pamostoties, jau sakārtojot pusdienu kārbu ņemšanai līdzi uz darbu, bet attopoties, ka Fejiņa ir slima, viss dienas plāns sabrūk kā kāršu namiņš. Tā kā mums rokas stiepiena attālumā nav nevienas pensijā esošas omītes, laika menedžments paliek tikai uz maniem un vīra pleciem.

Tā nu jau otro mēnesi pēc kārtas pilnīgi neplānoti nākas atcelt ilgi gaidīto kosmetologa apmeklējumu, jo Fejiņa atkal slima. Kosmetoloģei jau saku, ka tagad man ir pat kauns pierakstīties atkal no jauna, jo, kas zina, kāds čē-pē gadīsies nākamreiz. Un šī iemesla dēļ arī esmu sapratusi, ka reizi mēnesī friziera apmeklējums, lai arī ir nepieciešamība, ne vienmēr ir reāli izpildāms pasākums, tāpēc esmu iemācījusi savu vīru krāsot man matus. Ziniet, viņam sanāk pat ļoti labi! Tagad ar sirmiem matiem nav jāstaigā arī tad, ja laika nav pilnīgi un galīgi. Sanāk laika ziņā izdevīgāk un, atzīsimies, arī finansiāli ekonomiskāk. Loģiski gan, ka bez sevis palutināšanas īstu meistaru rokās noteikti pavisam neiztikšu – jau skatos kalendārā, kad pēc pāris nedēļām tomēr varētu aiziet pie friziera, lai atjaunotu matu griezumu un ļautos frizieres masējošajām roku kustībām matu mazgāšanas laikā.

Skatoties, kā citām mammām sanāk gan bērnus aizvest uz pulciņiem, gan pasēdēt kafejnīcās, loģiski, ka mēdzu domāt, kas gan nav kārtībā ar manu laika plānošanu? Ko es daru nepareizi, ka man pietrūkst laika, lai laiski patērzētu pie tējas krūzes? Teiksiet, ka slikti plānoju laiku, nedeleģēju uzdevumus pietiekamā apjomā vīram? Ziniet, viņš gatavo vakariņas, jo es atgriežos mājās no darba vēlāk, viņš izņem no bērnudārza Fejiņu... bet tik un tā kaut kā nesanāk vairāk brīva laika. Tāpēc patlaban to pieņemu kā dzīves realitāti un priecājos par to, ka man ir divi fantastiski bērni. Un par savu laika plānošanu centīšos turpmāk tik daudz nesatraukties, jo, kā teica kāda mana draudzene, es nevis slikti plānoju savu laiku, bet gan man vienkārši ir savādākas prioritātes nekā tām, kuras ik pārdienas kafijo ar draudzenēm. Jā, es labprātāk tagad atvēlu laiku, lai bērniem izlasītu pasaciņu, jo zinu, ka pēc pāris gadiem viņiem mana priekšālasīšana vairs nebūs svarīga.