Kāpēc mani kaitina neapzinīgie suņu saimnieki?

Es esmu īsta dzīvnieku mīļotāja. Jo sevišķi suņu. Vispār, varētu pat teikt, ka esmu suņu cilvēks, jo jau no mazām dienām vēlējos sunīti.

Un man tāds arī bija, tiesa, bērnību pavadīju privātmājā, suns skraidīja pa pagalmu. Un arī tagad man nav nekādu iebildumu pret suņiem, bet pret suņu saimniekiem gan. Skaidrojumam gan jāsaka, ka esmu dusmīga uz tiem, kuri savus suņus laiž skraidīt pa pilsētu bez pavadas (vietās, kas nav apzīmētas kā suņu pastaigas laukumi) vai arī nesavāc mazās (vai arī lielās) čupiņas aiz saviem četrkājainajiem draugiem.

Lūk, situācija no šodienas pastaigas ar Fejiņu, kas vēlreiz atgādināja, ka pastaigās mitrās salvetes ir pat ļoti nepieciešama lieta, jo, ja to nebūtu līdzi, nezinu, kā būtu rīkojusies.

Fejiņa vairs nav nekādas mazais bēbis, kurš būtu ar mieru visu pastaigu nosēdēt ratos. Viņa ir gatava skriet uz visām debespusēm, jo tālāk, jo labāk. Dažkārt kājiņas samežģās un nākas nokrist, taču par to mazā nebēdā. Vien pieceļas un bizo tālāk.

Tā arī šodien devāmies pastaigā pa mūsu rajona ieliņām – es stūmu ratus, Fejiņa skrēja pa ietvi. Protams, kad visa pasaule ir vaļā, meitēns skrien, dažkārt arī netīšām noskrien no skrejceļa, pāris soļus pasperot pa zaļo zonu. Lai arī kā cenšos visam izsekot līdzi, ne vienmēr tas ir iespējams. Un – tadā! Mans bērns iekāpj lielā, svaigā sūdā (piedodiet par šo neglīto vārdu). Netīri apavi, netīras kājas!!! Cenšoties glābt situāciju, protams, brūni “smaržīgas” arī manas rokas.

Labi, ka līdzi bija jauna mitro salvešu paciņa. Novilku meitas kurpīti, slaucīju, slaucīju kājiņu, pēc tam berzu un un tīrīju kurpīti. Pusi paciņas salvešu iztērēju. Bet par to štrunts. Labi, ka salvetes bija līdzi, jo savādāk nezinu, ko būtu darījusi ar bērnu, kas izmīcījies pa sūdiem –līdz mājām 1,5 kilometrs, ratos tādu nošmulētu bērnu neliktu... savukārt Fejiņai likt iet mājās ar kājām, ja uz katra soļa nošvīkst mēslu aromāts, jo ar tiem pilna kurpe...

Tajā brīdī es būtu bijusi gatava izskrāpēt acis tam suņa saimniekam, kurš aiz sava mīluļa nesavāca. Esmu jau tik daudz reižu karojusi ar suņu saimniekiem, kas pa tuvējām ieliņām vadā savus suņus, nepievēršot uzmanību saviem četrkājiem, kuri turpat, centimetru no ietves, nokārtojas. Esmu ar suņu saimniekiem karojusi, bārusies, dažkārt man ir draudēts utt. Tiesa, pēdējā laikā redzu uzlabojumus, jo apzinīgo kļūst aizvien vairāk, taču to skaits vēl aizvien ir nospiedošā vairākumā.

Kā nesen man aizrādīja kāda suņa saimniece – es aiz sava suņa nevācu, jo sūdi nav tik nepatīkami kā dzērāju nomestās pudeles. Forša dzīves vadlīnija – ja jau citi mēslo, tad es arī...