Kad un vai vispār atgriezties?

Tūlīt jau būs apritējis gads, kopš pasaulē ienāca mūsu mazais dēlēns. Tiesa gan, katra diena nes līdzi ne tikai priecīgos mirkļus, kurus sagādā mazais rakaris, bet arī lielas pārdomas par darbu. Lai arī kopš došanās pirmsdzemdību atvaļinājumā neesmu ne dienu pārtraukusi strādāt, turpinot veikt nepieciešamākos darbus no mājām, sev nebeidzu uzdot jautājumus, vai tā ir īstā vieta, kur atgriezties?

Jā, iesniegumu esmu uzrakstījusi uz 1,5 gadu, ar domu, lai būtu atkāpšanās vieta gadījumam, ja pēc gada vēl neesmu gatava atgriezties vai arī neizdodas atrast labu auklīti, kura mūsu dēlēnu lolotu gluži kā savējo. Protams, tas nekavē darba kolēģus uzdot jautājumus no sērijas- nu, kad nāksi atpakaļ? Tev jau drīz gads!

Un tad es pie sevis domāju – varbūt šis ir īstais brīdis, lai tomēr mainītu savu darba vietu, kura līdz šim nav izcēlusies ar veselīgāko mikroklimatu? Nebūtu lāgā, ja katra diena paietu nebeidzamā stresā, bet vēl vakarā, nespēdama no tā atiet, savas nebūšanas maisiem stieptu mājās un krautu uz dēla un dzīvesbiedra pleciem. To nav pelnījis neviens. Protams, kā mazs velniņš prātā arī sēž ideja beidzot par savu biznesa ideju. Ideja ir, tikai nepieciešams atspēriens, lai to realizētu. Un varbūt tieši šis mirklis ir tas, kurā jāsaņemas un tai jāķeras klāt?

Plusiņu un mīnusiņu svaros par labu jauniem apvāršņiem noteikti nāk arī fakts, ka mūsu darba vietā vecāki ar bērniem nav īpaši liela vērtība, drīzāk gan kā bubulis, jo nav iespējams strādāt virsstundas, bērni slimo, nākas no rīta aizkavēties, ja auklīte neierodas laikus. Arī tas, kāda attieksme sagaidīja, uzzinot, ka gaidu mazuli, nedod iemeslu ar nepacietību gaidīt atgriešanos darba vietā.

Jautājumu ir daudz un uz tiem atbildes meklēju katru dienu.

Kāda ir jūsu pieredze ar atgriešanos darbā? Vai pēc bērna piedzimšanas kāda no jums ir mainījusi savu darba vietu, lai realizētu sevi jaunā vietā? Varbūt kāda ir saņēmusies un uzsākusi savu biznesu?