Kad mamma ir slima

Vai zini to reklāmu, kurā sieviete savam priekšniekam saka, ka šodien diemžēl nebūs darbā? Un beigās izrādās, ka priekšniece ir viņas pašas meitiņa?

Tas stāsts ir šodien par mani. Biju dzirdējusi, ka pēdējā nedēļā apkārt klejo visādi mistiski vīrusi, un tad nu viens no tiem ir no kājām nogāzis arī mani. Teikšu kā ir, ka tas nav īpaši patīkami. Vakar viss attīstījās gluži vai pa minūtēm, jo vēl gatavojot ēst, novācot eglīti, jutos pirmklasīgi, bet te pēkšņi – bums! Spēka nav, drebuļi, kaulus lauž, slikta dūša. Tāds nepatīkams komplektiņš. Devos gulēt, satinusies neskaitāmās segās, taču tik un tā sala nežēlīgi. Protams, kā jau Mērfija likumiem pienākas, tieši pagājušajā naktī nemiers plosīja arī mazo Fejiņu un viņas brāli, kurš neskaitāmas reizes naktī nāca no savas istabas uz guļamistabu. Tad lūdza, lai iedod padzerties, tad – lai viņu apsedz, beigās kaut ko pa miegam runāja par kaut kādu kasti, kuru nevarot atrast.

Šodien, kad vecākais devies uz bērnudārzu, bet vīrs uz darbu, domāju, kā tikšu galā ar mazās Fejiņas pieskatīšanu, jo viss, ko šodien varu, ir vien gulšņāt uz dīvāna, jo viss ir pilnīgi vienalga – galva kā piebāzta ar vati, acis sāp.

Bet mammām jau jābūt stiprām, viņas slimot nedrīkst, jo bērniem ir vienalga, vai mammai ir temperatūra vai nelaba dūša. Ja bērns grib spēlēt bumbu vai rotaļāties ar klučiem, tad viņš to grib darīt tagad un tūlīt nevis rīt vai parīt, kad mamma būs atguvusi kaut cik cilvēcisku izskatu.

Tieši tāpēc ar bažām gaidu momentu, kad modīsies Fejiņa un sāksies mūsu kopīgās dienas gaitas. Tas būs labs pārbaudījums man, jo šī ir pirmā reize, kopš mūsu ģimenē ienākusi meitiņa, kad slimība mani nogāzusi no kājām.