Kā jūtas bērns un mamma, kad viņa atsāk strādāt algotu darbu?

Kā jūtas bērns un mamma, kad viņa atsāk strādāt algotu darbu?

04. Jan 2014, 16:03 Agnija Agnija

   Ir noslēgušās jau trīs nedēļas, kopš atsāku algota darba gaitas, bet reāli strādāts vien piecas dienas šajā svētku laikā. Un labi vien, ka tā. Mierīgā gaisotnē iepazinu jauno kolektīvu un pamazām izprotu jaunos darba uzdevumus, jo joma man ir jauna un uzņēmumā pastāv daudz regulu gandrīz visām darbībām, ko veicu ikdienā. Tā kā esmu elastīga un spēju kā darbinieks pielāgoties dažādām situācijām, domāju, ka arī strikta sekošana instrukcijām man padosies viegli. Bet ne par darbu vēlējos stāstīt tik daudz kā par pārmaiņām, kas skar manu bērnu, mani, ģimeni, kad strādāju un atrodos ārpus mājas vairāk kā kopā ar mīļajiem.

   Jau rakstīju, ka Otto pieskata mana mamma, kuru algojam, lai nav jāmaksā svešiem cilvēkiem un bērns ir kopā ar ģimenes locekli. Jau darba interviju laikā, mamma dzīvojās ar dēlu un attiecības viņiem veidojas labas. Tas mani mierina, man esot darbā. Sanāk jau padomāt, kā tad viņiem klājas, bet, ja nezvana man, tātad viss kārtībā.  

   Sāku vērot, vai Otto ir izmaiņas uzvedībā. Jāsaka, ka nekas kritiski mainīgs nav novērots un priecājos par to. Ceru, ka arī tāpēc, ka manā prombūtnē ir kopā ar manu mammu un no rītiem neredz mani aizejot. Darbs sākas agri un vīrieši mājās vēl paliek guļot. Viens brīdis gan tāds sarežģīts un, liekas, ar dienu izteiktāks. Uz rīta pusi puika prasās mūsu gultā un tur paliek līdz rītam. Ap manu celšanās laiku, Otto sākas caurāks miegs, vēl ciešām ieķeras man matos, tos ņurca. Ja pabīdos tālāk, uzreiz to jūt un ar rokām meklē manus matus. Nu jā, laikā, kad man jāceļas, vēlos, lai dēls guļ ciešāk, lai izvairītos no asarām un tētim tiktu atvēlētas vēl pāris „drošas” miega stundas.

20140104160219-77251.jpg

   Par to matu ņurcīšanu – tagad domāju, kad tas sākās? Kaut kad, kad Otto bija septiņus mēnešus vecs, viņam patika tik viegli ar rokām pieskārties maniem matiem, kas nokarājās virs viņa gultiņā, kad midzināju viņu. Tas viņu nomierināja un iemigšana bija vieglāka, ātrāka. Bet pamazām matu ņurcīšana pārgāja mierinošā līdzeklī arī dienas laikā un arī daudz sāpīgāka un kaitinošāka man. Tas mani ne tikai fiziski traucē, bet reizēm izved no pacietības, kad esmu burtiski piesaistīta viņam, kad viņš iemiegot tur manus matus caur gultas redelēm. Un ko es? Ļauju. Ļauju, jo vēlos ātrāk viņu iemidzināt, lai paspētu paveikt vēl kādu ikdienas darbu, vai tā ēdiena gatavošana, apģērba labošana, vai uzkopšana. Jā, tagad tik daudz jāpaspēj vien pāris stundās vakaros, un tik maz laiks atliek kopīgajām rotaļām ar dēlu. Pa dienu viņam ir vecmāmiņa, bet es pati vēl vēlos kopā darboties, tad nu arī grīdas tīrīšana ar putukļu sūcēju ir mūsu kopīgā izklaide un reizē paveikt mājas darbs. Arī sabiedrībā lēnāk sācis iejusties, bet tas jau parādījies pirms manu darba gaitu uzsākšanas. Ilgu brīdi ir ieķēries matos, vai ap kaklu, sākumā par negrib ieiet telpā, ko nepazīst vai priekšā nepazīstami cilvēki. Un kur palicis mans drošais puika, kāds viņš bija līdz gada vecumam? Par knupīti kā mierinātāju vēl savs stāts, bet to citreiz.

   Šajā laikā gan atklāju vēl vienu burvību – tā pārlaimīgā sajūta atvērt dzīvokļa durvis un tev pretī ar laimes pilnu smaidu skrien tavs bērns! Neko vairāk nevajag. Vien apķert un nelaist vaļā!

princesemince princesemince 05. Jan 2014, 11:24

Mums pirmais mēnesis, kad sāku strādāt, bija viegls - vispār bez lielām emocionālām izmaiņām, bet situācija nedaudz cita, jo bērnam jau bija nesen palikuši 4 gadi. Otrajā mēnesī sākās izmaiņas emocionālā jomā, bērnudārzā atgriezās nešpetnā daba, bet tas, pieļauju, bija dēļ tā, ka nu no rītiem mums nebija iespēja nebūt ļoti disciplinētiem - bija jāceļas tieši tikos, bija no mājas jāiziet tieši tikos, grupā bija jāieiet ātri nevis izrunājot visu dzīvi utt. Un bērns nepakam nespēja saprast, kādēļ man jāiet uz darbu, ja līdz tam es dzīvoju mājās. Bet veiksmīgi sanāca, ka pēc tam sākās vasara un viņš lielāko tās daļu nodzīvoja laukos. Pēc tam jau viss lēnām sakārtojās un, uzsākot jauno mācību gadu, vairs dēļ mana darba emocionālās izmaiņas nebija. Vakaros vienīgi bērns vairāk sāka komunicēt ar tēti, bet šeit, iespējams, lomu nospēlēja vienkārši vecumposma izmaiņas, kad mamma vairs pēc būtības nav tas visvisvajadzīgākais cilvēks nepārtraukti, pietiek, ka viņa ir blakus, nevis fiziski "divi vienā".

princesemince princesemince 05. Jan 2014, 11:19

Jā, matu ņurcīšana arī mūsmājās savā laikā bija, kad mazais gulēja lielajā gultā. Beidzās līdz ar brīdi, kad beidza gulēt lielajā gultā. Vispār sapratu, ka šis ir viens no cēloņiem "cauram" miegam, tāpat kā vecāki blakus - vienkārši novērš bērna uzmanību no galvenā - gulēšanas.

Agnija Agnija 04. Jan 2014, 20:49 helliite

Ha, es periodiski esmu vilkusi cepuri 😃 Otto tad mēģina bāzt rokas zem tās, velk nost, histērija un tad es visbiežāk padodos viņam sava miega labā.

helliite helliite 04. Jan 2014, 20:44

Matu ņurcīšana arī mūsu mājās ir aktuāla! Pagaidām gan tikai pa nakti..
Kā ap 6 mazais "pārceļas" uz mūsu gultu, tā iemieg tikai mani cieši apķerot un ņurcot matus! Sākumā, jau apzinājos, ka ne pie kā laba tas nenovedīs, bet pēc miega alku tik ļoti, ka ļāvos un priecājos, ka mazais tik ātri aizmieg..
Bet tagad.. Tāda sajūta, ka uz nakti jāvelk cepure galvā!

Man ar pedējais " brīvības" mēnesis.. Bet zinu, viss būs kārtībā arī tad, kad atsākšu strādāt! Lai cik mīlētu savu bērnu, man vajag laiku ārpus mājām, tikai sev- pat ja to pavadu strādājot 😀
Zinu, ka no tā būsim ieguvēji mēs abi 😉

meiva meiva 04. Jan 2014, 18:03 Ženija

man mazo pieskatīs kaimiņu tantīte. Jauks cilvēks. Varbūt arī Tev ir kāds jauks kaimiņš, kam paprasīt palīdzību. 😀 Ir tikai jāparunā. 😀

meiva meiva 04. Jan 2014, 17:51

Prieks par Tavu izdošanos. 😀 Un Otto jau tik liels. 😀 Kā tie bērni aug. 😀
Oi, man darba gaitas vēl priekšā. Atlicis pēdējais, nosacītas, atpūtas mēnesis. Februāri gaidu ar nelielu satraukumu. Bet tas jau normāli. 😀

04. Jan 2014, 16:36

Kā viņš sejā pamainījies, ļoti, it īpaši otrajā bildē. Apsveicu jūs abus ar jaunu posmu jūsu dzīvē, bet savā ziņā pozitīvi apskaužu, jo Tavam bērnam ir labākais,ko var dot strādājoša mamma- sava vide, savs cilvēks, super.