Kā es meklēju ārsti...

Vakar biju devusies uz apskati pie savas ginekoloģes un, atgriežoties mājup, atcerējos, cik smags bija ceļš, kamēr atradu savu ārsti. Esmu par to, ka katrai sievietei nepieciešams savs ginekologs, kuram var uzticēties. Gluži tāpat, kā frizieris, ģimenes ārsts, drēbnieks utt. Tādēļ ķeramies pie stāsta.

Rīgā dzīvoju vien pēdējos sešus savas dzīves gadus, tādēļ iepriekš apmeklēju ārstu Jelgavā. Bija man lieliska ārste Iveta Ilziņa. Saprotoša, nestrostēja. Uzsākot dzīvi Rīgā, sākās mans lielais riņķa dancis, kamēr atradu savu ārsti. Katru gadu apmeklēju citu mediķi, jo viena pārlieku centās ar visām varītēm pierunāt, ka vajag bērnu tūliņ un tagad, cita uzstājīgi gribēja pierunāt lietot noteiktu kontracepciju (šeit gan vietā būtu teksts, ka ārste neveica ne analīzes, ne arī ņēma vērā, ka man tolaik bija C hepatīts), tādēļ brīdī, kad jutu, ka manī sākusi dzīvot maza dzīvībiņa, rakos pa internetu, meklēdama ārsti. Vēlams valsts paspārnē esošu, lai varētu izbaudīt priekšrocības, ko man sniedz nodokļu maksāšana.

Devos pie dakteres Krūmiņas medicīnas centrā Možums. Klīnikas telpas gan salīdzinoši padilušas, bet tas jau nav galvenais. Ieejot kabinetā, mani sagaidīja ledains ginekoloģes skatiens, kura vaicāja, ko es te daru. Teicu, ka esmu stāvoklī un vēlētos šim faktam apstiprinājumu, lai varētu turpmāk nākt viņas aprūpē. Ui, kā mainījās dakteres skatiens. Seka savilkās naidīgā smīniņā, sakot, ka tas ir neciešami, ka visas grūtnieces grib bez maksas aprūpi, lai taču ejam pie privātajiem ārstiem. Sakostiem zobiem pacietu visus uzbraucienus, jo galvenais taču ir maziņais. Daktere apliecināja, ka jā, manī aug jauna dzīvībiņa, bet nākamreiz man jānāk tad, kad būs jau 12 nedēļas. Viss būtu labi, ja vien nebūtu nicīgā ārstes piebilde – protams, ja vien vairs būs iemesls nākt.

Neliegšos, izejot no medicīnas centra, raudāju un savam dzīvesbiedram atstāstīju ārstes teikto. Viņš bija vienisprātis, ka jāmeklē cits ārsts, kurš ņems mani un mazo savā paspārnē. Tādēļ vakarā, nonākot mājās, turpināju savus rakumus interneta plašajās ārēs. Atradu, ka turpat netālu, Rīgas 1.slimnīcā, pieņem Svetlana Andrejeva. Piedevām vēl docente, tātad, jābūt labai ārstei.

Pienāca pieraksta diena pie S.Andrejevas, atprasījos ātrāk no darba, jo pieraksts bija jau uz 16.00, taču rindā, aiz kabineta durvīm, nosēdēju vairāk kā divas stundas, jo nepārtraukti uzradās kāds, kuram bija tiesības iet pie ārstes bez rindas.

Apskatot mani, ārste pukojās, ka ar grūtniecēm ir grūti, tik daudz papīri jākārto, bet maksāt neviens negrib. Piekrītoši māju ar galvu, galvenais, lai mazajam viss būtu ok. Devos mājup apmierināta, bet, atnākot nākamajai vizītes reizei, tā kā man vēl nebija izsniegta Mātes pase, izdomāju, ka par vizīti norēķināšos ar apdrošināšanu. Un tad sākās... Ārste pacēla savu balsi, nosaucot mani par nekauņu, jo tad, ja man esot apdrošināšana, man nav tiesības nākt pie viņas par dažiem latiem, jāmaksā pēc pilnas programmas, jo viņa, lūk, ir docente, kura to ir nopelnījusi. Atkal jau ar sakostiem zobiem pacietu apvainojumus un biju gatava par ārstei uz galda nolikt makā esošos 20 latus, lai tikai beigtos pārmetumu lavīna. Bet, zinot, ka ārsta uzraudzība grūtniecības laikā ir nepieciešama un ārste bija jau izsniegusi Mātes pasi, pierakstījos uz nākamo vizīti... Tomēr sirds nebija mierīga. Izstāstot kolēģei savu bēdu, viņa ieteica pierakstīties pie privātās ārstes Inas Paegles. Sazvanīju ārsti, norunāju vizīti. Protams, privātais ārsts vienmēr būs iejūtīgāks, saprotošāks utt... Ārste brīnījās, ka man nav veiktas visas līdz šim nepieciešamās analīzes un ieteica to, kuras jau veiktas, rezultātus atnest viņai.

Saņēmu nākamajā dienā drosmi un devos uz 1.slimnīcu, lai Svetlanai Andrejevai paziņotu prieka vēsti, ka no vienas grūtnieces, kas viņai rada tik lielas problēmas, viņa būs tikusi vaļā. Bet... daktere mani nosauca par nekauņu, nepateicīgu meiteni un vēl piedraudēja, ka es to vēlāk nožēlošot, kad sāksies problēmas ar grūtniecību. Paķēru savas analīzes un nesos prom no slimnīcas, ko kājas nes.

Lieki piebilst, ka visu grūtniecības laiku privātās ārstes un analīžu rezultātus uz saviem pleciem iznesa mana apdrošināšana un pašas maciņš. Bet tik ļoti gribējās beidzot sadraudzēties ar kādu valsts ārstu.

Piebildīšu, ka ģimenes ārste, pie kuras tolaik biju uzskaitē, kategoriski atteicās man dot nosūtījumus uz analīzēm, jo viņai taču manis dēļ ātri vien saruks piešķirtā nauda.

Stāsta mērķis nav pārmest, ka mums ir slikta medicīnas sistēma, ka ārsti ir slikti. Nē, tikai parādīt, ka atrast savējo nav nemaz tik viegli.

Lai mums katrai sava lieliskā un vislabākā ārste!