Cik labi, ka slinkums dzen uz priekšu tehnisko attīstību

Šodien, pucējot dzīvokli, pie sevis nopriecājos, cik gan labi, ka slinkums un firmu vēlme nopelnīt dzen pasaules attīstību uz priekšu. Atceros, cik briesmīgas bērnībā bija veļas dienas. Lai izmazgātu drēbes, vecākiem nācās ziedot visu dienu... Jo ienest no akas ūdeni, to uzsildīt, tad piedabūt veco Rīgu strādāt, tīrās drēbes izcentrēt centrifūgā un izžaut, tas patiesībā ir tik laikietilpīgs laiks. Ne tā kā tagad, kad sašķiro tikai pa krāsām un mašīnā visu iekšā. Pēc tam jau gudrais aparāts visu izdarīs kā vajag.

Tādēļ vaicāju Tev, kas ir tās tehniskās ierīces jeb mazie, tehniskie draugi, bez kuriem Tu nevarētu iedomāties savu ikdienu?

Man tā noteikti ir jau pieminētā veļasmašīnā un putekļusūcējs. Ziemā testēšanai uz mājām biju paņēmusi tā saukto irobotu, kurš pats iztīra grīdu. Skaļš pēc velna, taču darbu izdarīja labi. Aprēķinot gan visas izmaksas, kas saistās ar tāda aparāta iegādi un uzturēšanu, sapratu, ka tas ir pārlieku dārgs prieks. Tādēļ tas patlaban tā arī ir palicis par mazo sapnīti. Gluži tāpat kā maizes cepšanas krāsniņa, kuru gan drīzāk neesmu iegādājusies ierobežotās platības dēļ virtuvē, jo gultā jau nu gluži tādu cepamo kasti līdzi neņemsi. Tāpat arī visas sev zināmās slavas dziesmas esmu gatava dziedāt automašīnu kruīza kontroles izgudrotājam. Protams, nav jau grūti braukt, turot kāju nepārtraukti uz pedāļa, taču ar šo izgudrojumu brauciens sanāk daudz patīkamāks un, kas ne mazāk svarīgi, arī ekonomiskāks degvielas patēriņa ziņā.

Kāds varbūt teiks, ka bez tā visa, ko iespējams nopirkt veikalos, var gluži labi izdzīvot. Bet, protams, mīļie, ka var... Taču, atzīsim, ka ir taču patīkami, ka ir izgudrots kaut vai tas pats veļas automāts vai dators, jo bez tā mēs diedz vai varētu lasīt visu tik noderīgo informāciju, kas atrodama Māmiņu klubā.