Ceļojums uz Kipru ar bērniem: Nikosija

Ceļojums uz Kipru ar bērniem: Nikosija

23. Jul 2019, 00:00 Banija_lv Banija_lv

Kipras galvaspilsēta Nikosija ir vaļņu pilsēta, jo vecpilsētu no visām pusēm apjož mūri. Tiesa, gaidas, kāds būs šis mūris, nesakrita ar reālo skatu. Biju iedomājusies, ka mūri būs tik augsti kā Tallinas vecpilsētā redzamie, bet šeit - tik zemi, ka tos pirmajā momentā pat nepamanīju. Lūk, paskatiet zemāk redzamo bildi - tajā ir valnis. Vai pamanījāt?

Nikosijā tāpat kā citās Kipras pilsētās vienkārši klīstam pa ielām, lai redzētu, kā dzīvo cilvēki, kā izskatās pilsēta. Gribu atklāt to šarmu, kas redzams ne tikai tipiskajās tūrisma ielās, tāpēc automašīnu novietojam nedaudz nostāk no vecpilsētas, lai kārtīgi izlocītu kājas. Jā, ja runājam par stāvvietām, tad gluži tāpat kā Rīgā, arī Nikosijā stāvvietas ir par maksu, tiesa, Rīgā maksas stāvietas ir daudz plašākā radiusā ap centru, Kiprā tomēr cilvēcīgāk. Piedevām, ļoti daudzās vietās pirmās 30 minūtes vai stunda ir bez maksas. Savukārt mēs, lai nebūtu jāsatraucas, ka nemācēsim apieties ar vietējiem maksas automātiem, kas nedaudz līdzinās dažādās Londonas filmās redzētiem, atrodam stāvlaukumu, kurā kaut visu diennakti varam stāvēt vien par 2 eiro. Bez stresa.

Kad automašīna novietota, dodamies iekarot Nikosiju!

Un te nu arī pirmais mūsu apskates objekts - Brīvības monoments. Cilvēku figūras šeit atainotas tik reālistiski, ka dažbrīd sabīstos. Sejas pilnas ciešanu un reizē arī atvieglojuma pēc izkļūšanas brīvībā. 

Kamēr Laumai liels prieks par trepēm, jo var skraidīt augšā un lejā, Roberts visā nopietnībā nopēta katru no cilvēku sejām un cenšas saprast, kāpēc viņi tik bēdīgi. Apkārt monumentam arī koki, kur patverties no karstās saules, tāpēc mūsu uzkavēšanās te nedaudz ieilgst, taču ne uz visu dienu, jo jādodas iepazīt arī pārējā galvaspilsētas daļa.

Ejam te pa šaurākām, te pa platākām ieliņām, un šķiet, ka Nikosija sastāv no vienīgām baznīcām. Kur vien skaties, tās slejas viena pie otras, un visas kā viena ļoti skaistas. Pēc ierastās Latvijas arhitektūras, dienvidu zemes valdzina ar savu atšķirīgumu. Man patīk.

Cik būts dažādās galvaspilsētās, tajās visās mīt cilvēku tūkstoši, visi skrien kā skudras, sabiedriskais transports dūc, visi kaut kur steidzas, bet vismaz mūsu ciemošanās laikā šķita, ka Nikosija ir daudz, daudz rimtāka nekā, piemēram, Rīga. Protams, ir gana liela satiksmes plūsma vairākās joslās, bet šķiet, ka viņi dzīvo tādā nelielā mieriņā kā saulē aizsēdējušies tomāti. Un varbūt tā arī mums būtu jāmācās dzīvot - bez mūžīgā stresa. 

Ak, jā, vēl viena atšķirība, kuru piefiksēju no citām dienvidu zemēm, ir tās organizētā satiksme. Aizbrauciet uz Itāliju - tur ir īsta elle! Domājams, jo tuvāk ekvatoram, jo trakāk, bet Kiprā nekā no tā visa - nav nenormālu mopēdu, kas brauc bez noteikumiem, nav satiksmes haosa. Ziniet, lielākoties šķita, ka Kiprā satiksmes organizācija ir pat daudz pārdomātāka un organiskāka nekā Rīgā. Acīmredzot, tas mantojums vēl no tiem laikiem, kad Kiprā valdīja angļi.

Visi pareizi izbrauc apļus, pareizi brauc pa autošoseju, dodot viens otram vajadzīgajā mirklī priekšroku. Mums būtu no kā pamācīties.

Un kaķi... loģiski, kā gan bez viņiem! Kā jau minēju, tad Kipra ir visu kaķu galvaspilsēta. Kur vien skaties - kaķi, kaķi, kaķi. Nedaudz savādāki nekā pie mums - ar izteiktākiem sejas vaibstiem, brīžiem šķietot pat nedaudz velnišķīgiem, bet kopumā draudzīgiem bez sava gala. Un Lauma ir par to vislielākajā sajūsmā - jā, jā, kaķi, kaķi! Viņa ir gatava visus kaķus samīļot un pabarot. Un tāpat kā Lauma dievina kaķus, kaķi dievina arī viņu. Un kuram gan nepatiks zilacaina blondīne. 

Lūk, par šo atsevišķs stāsts. Cilvēki Laumai pievērš pastiprinātu uzmanību, sajūsmā saucot, kāda gan viņa princesīte, kāda skaistulīte. Sākot no jauniem čaļiem, beidzot ar tantiņām gados. Un tieši Nikosijā piedzīvojām īpatnēju gadījumu, kas man lika sajusties pavisam dīvaini. Proti, dodoties tuvāk vietai, kur beidzas Kipra un sākas Turcija, pēkšņi no kāda mājas pagalma izskrēja sieviete, un spiedzot par skaisto meiteni, metās apgrābstīt viņas degunu. Pirmajā momentā pilnībā apmulsu, nesaprotot, ko darīt - kliegt, sist, raut bērnu projām? Bet sieviete jau bija gabalā. Uzreiz vaicāju Laumai, ko tante viņai izdarīja? Mazums, iebāza kaut ko mutē? Lauma vien samulsumā savā divgadnieces valodiņā noteica, ka tante viņai aiztika degunu. Hm, varbūt vietējiem tā ir kāda īpatnēja tradīcija, kas paredz, ka, pieskaroties gaišmataina bērna degunam, tiek garantēta mūžīga laime?

Bet es iesāku runāt par Kipru un Turciju...

Tāpat kā Latvija, arī Kiprā nākuši cilvēki, kuri vēlējušies sagrābt varu valstī, un to arī izdarījuši, kā rezultātā daļu Kipras ir anektējusi Turcija, un vislabāk to, ko gan tas nozīmē, var redzēt, esot tieši Nikosijā, jo galvaspilsēta ir sadalīta divās daļās - Kipras un Turcijas, pa vidu ievelkot buferzonu. Sajūtas, tai tuvojoties, ir patiešām savdabīgas, jo ar katru soli, nākot tuvāk šajai zonai, pilsēta kļūst aizvien izmirušāka, līdz visbeidzot parādās uzraksti par to, ka tālāk vairs nedrīkst iet. Buferzonu iezīmē ierūsējuši vārti, vietām arī vecas mucas ar drāšu žogu. Baismīgi. Savukārt apkārt - vīri ar automātiem.

Tieši šajā vietā arī izjutu asinis stindzinošu gadījumu. Apjaušot, ka esam pietuvojušies buferzonai, jau griezāmies apkārt, lai dotos atpakaļ, kad pēkšņi Lauma izdomāja paskriet tuvāk Turcijas daļai. Pēkšņi nez no kurienes viņai priekšā izleca kliegdami bruņoti karavīri, saucot, lai apstājas un iet atpakaļ. Loģiski, ka mana mammas sirds tajā mirklī pamira. Un ceļvežos aprakstītais par Kipras un Turcijas ne īpaši draudzīgajām attiecībām kļuva pavisam reāls.

Jāteic, ka staigājot gar abu valstu buferzonu, sajūtas ir ļoti dīvainas. Kā pamests pilsētas rajons, kur vienā vietā atrodam arī pāreju, kur cilvēki tiek pie atļaujas šķērsot abu valstu robežu, lai uz brīdi ielūkotos Turcijas daļā. Mēs šoreiz atturējāmies, vien šīs vietas pievārtē piesēžot un apēdot pa saldējuma porcijai. Ļoti garšīgs nebija, bet bērniem bija apsolīts.

Starp citu, tepat, buforzonas piekājē atrodama Vatikāna vēstniecība (vismaz es to tā nodēvēju), kā arī atrodam šeit kādu kafejnīcu ar pavisam savdabīgu nosaukumu - Berlīnes mūris. Iespējams, tas ir kā mājiens turkiem, ka kiprieši ar laiku atkal atgūs sev atņemto valsts daļu un reiz Kipra reiz atkal kļūs par to Kipru, kāda tā bija pirms vairākiem desmitiem gadu. Lai izdodas!

Kad esat Nikosijā, noteikti ļaujaties ieklīst mazajās, šaurajās ieliņās, kur viens pie otras mājvietu raduši dažādi restorāni un suvernīri tiek tirgoti uz nebēdu - sākot no lētiem apdrukātiem pludmales dvieļiem, beidzot ar smalkiem sudrablietu darinājumiem, ikonām, māla traukiem. Ai, ja man būtu vaļa, daudz kas no šī visa nonāktu Latvijā, bet es turējos un neko nenopirku, jo esam nolēmuši par suvenīriem atvest ēdamas lietiņas, lai Kipru varētu izgaršot nevis nolikt uz plauktiņa putekļu kārtai.

Ieturot pusdienas kādā no kafejnīcām (To Anamma, Ledra ielā 89), uz mirkli nokļūstam mazā kondicionieru paradīzē, kurā atvilkt elpu. Ēdiens šeit kā jau ēdiens - visam klāt ierastie frī kartupeļi, taču veģerātā musaka ir lieliska. Arī cenas saprātīgas, jo svaigi spiesta apelsīnu sula šeit maksā 2 eiro, kas ir lēkāk nekā citviet sula no paciņas.

Esam visu dienu nostaigājuši un iestājies neliels pagurums, tāpēc pa mazajām ieliņām dodamies atpakaļ uz mašīnu. Gar ielu malām uz soliem sēž vietējie. Šķiet, viņiem jāstrādā nav. Daži sēž kafejnīcās un malko kafiju, citi vienkārši uz ielām vēro mašīnu plūsmu un cilvēkus. Pilnīga nesteidzība.

Nikosija man noteikti paliks atmiņā ar savdabīgo žogu, kas daļu pilsētas nošķir, bet ceru no sirds, ka ar laiku kiprieši atgūs atņemto zemi un varēs dzīvot pilnīgā mieriņā. Gluži kā rakstīts tajā mozaīkā, kas atodama netālu no abu valstu buferzonas. Pilsēta ar sāpi un savu skaudrumu.