Braucam ar bērniem uz Horvātiju: Krkas nacionālais parks

Braucam ar bērniem uz Horvātiju: Krkas nacionālais parks

03. Jul 2018, 06:00 Banija_lv Banija_lv

Mūsu ceļojums pa Horvātiju turpinās neskatoties uz to, ka biju pazudusi no interneta pasaules. Atzīšos, ka vienkārši gribējās šajās dienās tvert mirkli, dziļi ieelpot Horvātijas gaisu un uz mirkli atrauties no skatīšanās datora ekrānā. Taču tagad, kamēr abi mazie ceļotāji noguruši snauž, pastāstīšu, kā mums veicās Krkas nacionālajā parkā.

Noteikti tikai retais iepriekš nav dzirdējis par slavenajiem Plitvices ezeriem. Tas ir tik neaprakstāms skaistums, ka rauj ciet elpu, un tā vien gribās atgriezties turp vēl un vēl. Ar mums bija tāpat, jo Plitvicē esam bijuši, šķiet, visas četras reizes. Vislabāk patika viesošanās tur aprīlī, kad viss bija koši zaļš, spirdzinošs, un arī cilvēku mazāk. Taču pēdējā reize pērn lika nedaudz nožēlot savu izvēlēto galamērķi, jo cilvēku masas parkā bija tik lielas, ka parku praktiski izskrējām, nespējot ne mirkli apstāties un aplūkot skaistumu. Jo kā gan stāvēsi un vērosi dabu, ja šaurajā takā aiz muguras uz pēdēm min cilvēku tūkstoši.

Tad nu šoreiz klausījām citu ieteikumiem, kuri mums stāstīja, cik forši esot Krkas parkā. Un ja jau esam tik tālu aizbraukuši, ka parks ir teju ar roku aizsniedzams, būtu grēks šādu izvedību laist vējā. Jā, Omiša ir ļoti izdevīga apmešanās vieta, jo arī Krkas parks ir ļoti tuvu (nu, ja rēķinām, ka līdz Omišai braucām vairāk nekā 2000km, tad nedaudz vairāk nekā stundu ilgais brauciens līdz parkam ir tīrais nieks).

Jānorāda gan, ka Krkas parks ir iespaidīgs savas teritorijas ziņā, tāpēc tam ir arī vairākas ieejas. Starp tām izvēlamies ieeju Lozovac, jo atradās mums vistuvāk un nebija jāmēro ceļš ar kuģīti.

20180625162303-94529.jpg

Iegādājušies biļetes, esam jau apņēmības pilni paši ar kājām doties iekarot ūdenskritumus, kad pie ieejas darbinieks mums norāda, ka jākāpj autobusā. Esam neizpratnes pilni, kāpēc gan busiņā, ja attālums ir tik neliels? Hm, bet nu labi, uzstājīgajam piedāvājumam padodamies. Autobusa bagāžas nodalījumā tiek ielocīti rati, savukārt mēs paši ieņemam vietas autobusā. Kamēr vēl gaidām iekāpjam pēdējos braucējus, Lauma remdē savu izsalkumu ar līdzpaņemto biezenīti.

20180625162341-47749.jpg

Jā, ceļš līdz starta punktam nav ilgs, taču stāvs un tik šaurs, ka diviem transportlīdzekļiem uz šaurā ceļa apmainīties ir teju neiespējami, tāpēc kāpiens ar Laumu ratos būtu bijis pamatīgs izaicinājums. Jau braucot autobusiņā, visi pasažieri vienlaicīgi iesaucas sajūsmā, pa logiem redzot burvīgos ezerus dzidri zilajā krāsā. Un tas ir tikai sākums!

20180625163012-83434.jpg

20180701212501-47216.jpgGluži tāpat kā citās Horvātijas ūdenstilpnēs, arī šeit ūdens ir tik dzidrs, ka var redzēt visus ūdens iemītniekus. Un mani dabas pētniekie teju ik pēc pāris metriem piestāj, lai izpētītu zivtiņas, vardes, savukārt Laumai vislielākā sajūsma ir par pīlēm. Mūsu meitēns pilnā balsī spēj vien atkārtot - pēk, pēk!

Te izkārtojies viens ūdenskritums pie otra, sacenšoties savā varenībā, augstumā un spēkā. Ir patiesi skaisti. Nu, tik skaisti, ka gribas uz mirkli apstāties. Un, ja salīdzinām ar Plitvices parku, tad šeit to izdarīt ir daudz, daudz vieglāk, jo cilvēku šķiet ievērojami mazāk. Tiesa, Horvātijā ciemojamies nosacītā nesezonā, tāpēc grūti teikt, cik daudz cilvēku Krkas parkā ik dienu viesojas jūlijā vai augustā.

20180625163203-70164.jpg

Kāpēc mūs tik ļoti ieinteresēja Krkas nacionālais parks? Citu cilvēku teiktais un bildēs redzētais, ka šeit, atšķirībā no Plitvices, ir iespēja ūdens kritumā arī nopeldēties. Tāpēc esam Laumas ratus ekipējuši ar peldbiksēm, peldkostīmiem, dvieli un saules aizsargkrēmu.

20180625163314-98957.jpg

20180625163710-76914.jpg

Tā staigājot pa parka taciņām, redzams, ka lielākā placī cilvēki pastaigājas pelddrēbēs. Tātad, kaut kur jābūt arī tam slavenajam ūdenskritumam. Un patiesi! Paveramies pa kreisi un tur jau tas ir visā savā godībā! Biju gaidījusi, ka šeit būs arī pārģērbšanās kabīnes, bet nekā tāda. Cilvēki vienkārši paiet maliņā un, apmetuši ap pleciem dvieli, turpat arī pārģērbjas. Mēs darām tieši tāpat. Gaisā virmo saules aizsargkrēmu aromāts.

Roberts ar tēti ūdenī dodas pirmie, bet dēls ātri vien iznāk krastā. Ūdens vēss un gultne – ar akmeņiem un koku saknēm, tāpēc katrs solis jāsper ļoti uzmanīgi. Arī man pašai pirmajās sekundēs, iekāpjot ūdenī, tas šķiet ledaini auksts, bet pēc īsa mirkļa jau esmu pieradusi un tas šķiet pat patīkami veldzējošs. Vīrs atnes arī Laumu un pēc brīža atkārtoti nākt ūdenī izdomā arī Roberts.

20180625163959-79783.jpg

20180625164148-78592.jpg

20180625164441-95803.jpg

Jāteic gan, ka nekāda lielā peldēšanās šeit nasanāk, jo cilvēku ir daudz, taču sajūta ir fantastiska – pirmo reizi mūžā peldos ūdenskritumā (jā, līdz šim pat neesmu izmēģinājusi peldi Ventā pie rumbas). Tiesa, jāpiemetina, ka paiet apakšā zem paša ūdensksrituma gan nesanāk, jo tas ir norobežots, lai pārdrošie gudrinieki nelīstu tieši zem krītošā ūdens.

20180701211130-26618.jpg

20180701212708-59728.jpg

Pēc peldes uzkoduši līdzpaņemtās uzkodas turpat ūdens krastā, pa taciņu dodamies tālāk. Kā izrādās, ceļš mūs ved jau atpakaļ. Tā pamazām, pamazām nonākam atpakaļ līdz autobusiņu galapunktam un kopā esam nostaigājuši nepilnus 4 kilometrus. Te gan steigšos piemetināt, ka parks nav nekāds mazais – patiesībā, ja “pieķer” klāt arī braucienu ar kuģīti, pastaiga var ievilkties uz padsmitiem kilometru, taču mēs izvēlējāmies optimālo variantu, lai bērni izturētu, karstajā dienā nebūtu mazajiem pārāk grūti.

20180701211319-65458.jpg

Lūk, kāda bija mūsu pastaiga pa Krkas nacionālo parku. Tagad varam pievilkt ķeksīti savā plānā vēl vienai vietai, kuru bijām atzīmējuši ar vārdiem “noteikti jāredz”.

Ja jūs man jautāsiet, vai uz šo parku ir vērts braukt, es atbildēšu, ka ir gan. Ja apvienojiet viesošanos Krkas nacionālajā parkā ar viesošanos Horvātijas dienvidu galā, tad noteikti. Ja plānojiet viesoties, piemēram, Pulas vai Opātijas galā, tad speciāli tik daudzus kilometrus līdz parkam gan nebrauktu, izvēlētos tuvāk esošo Plitvices parku.

20180701212322-35705.jpg

20180701211210-32228.jpg