Braucam ar bērniem uz Horvātiju: Jāņos kāpām kalnā

Braucam ar bērniem uz Horvātiju: Jāņos kāpām kalnā

27. Jun 2018, 16:48 Banija_lv Banija_lv

Kad plānojām atvaļinājumu, primārais, izvēloties datumus, bija pagūt aizbraukt brīvdienās pirms manas atgriešanās darbā. Iesākumā bijām iecerējuši, ka ceļā dosimies jūlija sākumā, bet tā kā vasaras otrā mēneša sākums paiet Dziesmusvētku zīmē, tad plānus nācās pamainīt, jo svētku laikā brīvu nevarētu dabūt vīrs.

 Tā nu bīdot datumus finālā izvērtās, ka Jāņus šogad svinēsim savādāk – ārpus Latvijas. Jā, Horvātijā. Tieši šajās dienās esam apmetušies Ičiči, nelielā pilsētiņā dažus kilometrus aiz kūrortpilsētas Opātijas.

Krāmējot ceļojumam somu, tajā ielikām trīs pudeles Valmiermuižas Zelta zirga. Tā kā neviens no mums nav alus cienītājs, tad svētkos galdā ceļam bezalkoholiskus dzērienus. Dododoties ceļā, vīrs pasmaidīja, ka kopā ar latviešu dzērienu mums būs kādā no vietējām maiznīcām jāsameklē speķa pīrādziņi.

Tad nu, lūk, kādi bija mūsu savādākie Jāņi.

Dienu pirms Jāņiem Ičiči lija. Patiesībā, lija naktī, un lietus bija tik spēcīgs, ka visam ciematam pat bija pazudusi elektrība. Taču ne par to šoreiz stāstīšu... Kad horvātu Jāņu lietus bija aizvadīts, nākamā diena nesa siltu sauli. Mūsu plāns, kamēr uzkavējamies Ičiči, bija uzkāpt kalnu grēdas Učkas virsotnē. Patiesībā, vīrs to gribēja izdarīt jau sen un arī pagājušajā gadā to paveica, tiesa, bez mums un tumsas aizsegā, taču šoreiz šo skaistumu gribēja parādīt arī mums. Dodamies ceļā? Pastāstīšu, ko mēs šogad darījām, kamēr citi cepa pīrāgus un vija vainagus!

20180704163906-25887.jpg

Līdz Učkas virsotnei Vojak, kas atrodas aptuveni 1400m virs jūras līmeņa, var nokļūt dažādi. Var kāpt līdz pašai augšai jau no pludmales, var nedaudz pabraukt ar auto, atstājot spēkratu stāvvietā, lai dotos tālāk pa taku cauri mežiem, var izvēlēties visvienkāršāko ceļu – līdz pašai augšai uzbraukt ar auto. Pirmais variants mums būtu par traku, trešais – pārāk viegls un nenopietns, bet vidējais – tieši laikā. Paņēmuši līdzi ūdens pudeli, sasaiņojuši brokastīs neapēstos kruasānus, devāmies ceļā.  Ceļš līdz vietai, no kuras iezīmēta taka, nav tāls, taču līkumots gan. Vīrs gan sakās, ka izvēlējies vismazāk līkumoto, tāpēc man pat negribas iztēloties, kāds būtu līkumotākais. Galvenais skatīties uz ceļu un nenovērsties, lai nebūtu nelabi (man tā mēdz gadīties). Tā uzbraukuši pa grēdu aptuveni 15 kilometrus, esam gatavi tālāk doties kājām.

20180704163926-87199.jpg

Ceļš kalnā ir neparedzams, tāpēc nemaz neapsvērām domu par ratu ņemšanu līdzi, arī doma par slingu tika atmesta, jo, Laumai sēžot uz vēdera, neredzētu, kur spert soli. Tāpēc apbrīnoju savu vīru, kurš visus 9 kilometrus mazo princesi nesa uz pleciem, par spīti tam, ka atpakaļceļā dāma aizmiga. Vēl lielāka apbrīna tāpēc, ka pat Robis dažviet pakrita uz dibena un arī mana kāja mēdza ik pa reizei aizķerties aiz kādas koka saknes vai akmens.

20180704163947-85229.jpg

Kāpšana kalnā dažbrīd bija īsts pārbaudījums, jo vienubrīd “nedaudz” nomaldījāmies no īstās takas, kura bija iezīmēta vien ar retiem sarkaniem punktiem, kuri iesākumā mums šķita, kā kāda kļūda, bet tikai uz beigām sapratām, ka tās ir norādes par turpmāko virzienu. Vīrs ar Laumu plecos uzņēmis ātrumu gāja pirmais, mēs ar Robertu – aiz viņa. Ceļā ar Robertu pārrunājām gan BeyBlade tēmas, gan zvaigžņu karus, gan jaunākās multenes un vēl daudz ko citu... tāpēc vienubrīd, kad tā lēnām tipinājām savā gaitā, piefiksējām, ka esam pazaudējuši tēti. Ko darīt?Apkārt brikšņi, koki, mežs, īsta ceļa nav. Apsvēru domu, ka vajadzētu vīram zvanīt, taču... mans telefona pieslēgums paredz, ka ārvalstīs nevaru ne piezvanīt, ne saņemt zvanus. OK, ko darīt? Noteikti jāiet uz auto, jo atpakaļceļu lejā gan jau kaut kā atradīsim. Tā kā mašīnas atslēgas ir pie mums, tad bez mums abiem jau nekur neaizbrauks. Bet mēs sākām ar vienkāršāko – sākām skaļi saukt tēti, kurš, kā izrādās, bija vien dažus metrus priekšā aiz pāris kokiem. Jā, man piemīt tendence un prasme apmaldīties pāris priedēs.

20180704164007-37515.jpg

Tā kāpjot aizvien augstāk virsotnē, nespējām novērtēt skaistumu, kas paveras no kalna, jo kur vien skaties – apkārt tikai koki, koki, koki, bet... kad uzkāpām augšā. Wow! To debešķīgo skatu! Tas tiešām bija tā vērts. Tādu skatu dēļ es būtu gatava kāpt vēl augstāk un ilgāk.

20180704164031-49910.jpg

Učkas virsotnē ir ierīkots neliels skatu tornītis, ir arī labierīcības. Viss kā pie cilvēkiem. Skaisti. Uzkāpjot virsotnē, Laumai iedevām maizīti, lai bērns būtu nodarbināts un ļautu mums uz pāris sekundēm netraucēti nolūkoties uz skaistumu, nesatraucoties, ka mazā princese tūliņ kaut kur aizskries vai novelsies.

Tā sēžot man negribējās kāpt lejā. Arī vīram nē. Tāpēc nolēmām, ka kāds no mūsu nākamajiem ceļojumiem būs kāpšana kalnos. Tiesa, bez bērniem, pārmaiņu pēc tikai divatā.

20180704164105-82415.jpg

Skatoties uz lejā esošajiem klajumiem, sējumiem, vērojām kā rotaļājas mākoņi, slīdot tiem pāri un uz brīdi aizēnojot saulīti. Te arī Robertam varējām sniegt priekšstatu, kāds skats paveras, lidojot ar lidmašīnu.

20180704164125-10581.jpg

Nokāpuši no skatu tornīša, piesēdām turpat starp akmeņiem, ieturoties ar atlikušajiem kruasāniem, kuri manā mugursomā bija palikuši gaužām plakani, taču garšu tas nebūt nemaitāja. Apmainījusi Laumai autiņbiksītes (šķiet, šī ir visaugstākā un ekskluzīvākā vieta, kur esmu līdz šim veikusi šo darbību), devāmies lejā.

Tiklīdz sākām ceļu lejup, Lauma uzreiz aizmiga. Varētu domāt, ka ceļu augšup skrējusi savām kājelēm. Tā kopā četru stundu laikā nostaigājuši 9 kilometrus, nonākuši pie automašīnas jutāmies tik pacilāti, kā vēl nekad šī ceļojuma laikā. Tas tiešām bija skaisti!

20180704164140-55421.jpg

20180704164158-57116.jpg

20180704164217-77513.jpg

20180704164245-79944.jpg

20180704164305-75570.jpg

Hm, tā kā šodien ir svētki, jāizdomā, kā tos svinēsim. Aktivitātes bijušas, laiks pamielot vēderu. Lai gan no rīta agrumā bijām aizbraukuši uz tirgu pēc kārtējās vīģu, vīnogu un arbūzu porcijas, šodien, par godu svētkiem, atļāvāmies apmeklēt restorānu. Uzvilkuši smalkākās drēbes, devāmies jau atkal ceļā. Apbrīnoju Robertu, kurš, neskatoties uz kāpšanu kalnā, bija gatavs doties atkal pastaigā ar kājām, kas uz vienu pusi vien ir savi 4 kilometri. Izturīgs puika!

Mēs uzskatām, ka ceļojuma laikā ir jāizbauda vietējā virtuve, tāpēc šo dienu laikā esam ēduši tik daudz zivis kā nekad iepriekš. Bet kā gan savādāk, ja tās ir tik garšīgas un dažādas! Lūk, un kā punktiņš uz “i” – gardākā panacota, kāda līdz šim ēsta. Mierīgs un pozitīvs dienas noslēgums, kurā atcerējāmies, kā kāpām kalnā un kaldinājām turpmāko ceļojumu plānus.

20180704164320-93054.jpg

20180704164337-80056.jpg

Starp citu, nekur arī nepazuda mūsu Zelta zirgs. Ar Latvijas garšu pamielojāmies vakarā, atgriežoties savā mītnē.

20180704164404-29335.jpg