Beidzot es pamēģināju, ko nozīmē laivot!

Beidzot es pamēģināju, ko nozīmē laivot!

07. Aug, 11:30 Banija_lv Banija_lv

Es to biju vēlējusies izdarīt jau sen, bet vienmēr bija kāds BET. Piemēram, aizpagājušajā gadā vasarā jau biju ar gana lielu punci un arī ģimeni piemeklēja ne tas priecīgākais gadījums, tāpēc iecerētās izklaides nedaudz atlikām, savukārt pagājušajā vasarā Lauma vēl bija tik maza, ka nebūtu varējusi vairākas stundas mierīgi nodzīvot bez mammas. Bet šogad gan es to izdarīju!

Vecgada vakarā, rakstot plānotājā, ko šogad noteikti vēlos izdarīt, viens no punktiem bija – beidzot laivot pa kādu no Latvijas upēm. Skatoties, kā draugi dalās ar foršajām bildēm un iespaidiem, vienmēr māca neliela skaudība, tāpēc šogad, jo tuvāk nāca siltāks laiks, jo vairāk par to runājām, līdz beidzot izdarījām.

Lai gan Latvijā par upju daudzumu sūdzēties nevar un bieži vien tiek izvēlēta, piemēram, Gauja, kas var lepoties ar burvīgiem krastiem, mūsu izvēle šoreiz nosliecās par labu Aiviekstei. Un tas tāpēc, ka Lubānā dzīvo vīra radi, tāpēc bija vieglāks menedžments jautājumā par to, ko pasākt ar Laumiņu. Ja mēs būtu paredzējuši laivot stundiņu, tad noteikti būtu ņēmuši līdzi arī viņu, bet šoreiz bijām paredzējuši nelielu izaicinājumu pirmajai laivošanai – 35km. Tieši tik daudz ir no Lubānas ezera līdz Lubānai.

Par maršruta garumu pirms tam ar vīru pārrunājām vairākkārt – negribējās, lai tas būtu pārlieku īss (nu, tāds, ka nevar sajust nemaz pasākuma īsto smeķi), ne arī tāds, ka pēc tam no laivas jārāpjas ārā ar izkārtām mēlēm un tulznām uz rokām. Atzīšos, ka dažbrīd 35 kilometri šķita daudz, taču ko gan cilvēks avantūras dēļ neizdarīs.

Kooperējušies ar vīra brāli, tika pieteiktas divas kanoe laivas biedrībā “Arborieši” (kontaktus meklē šeit) un ar nepacietību gaidījām piektdienas rītu. Cēlušies plkst. 6.00, lai pagūtu sagatavot maizītes līdzi ņemšanai, vederā sāka dejot uztraukuma tauriņi. Skatoties pa logu, diena solījās būt lieliska. Jau pēc brīža mums pakaļ atbrauca biedrības pārstāvis, lai kopā ar laivām mūs nogādātu starta punktā pie ezera. Kopā ar mums laivošanas piedzīvojumā devās arī Roberts un viņa desmitgadīgais brālēns.

20180807232927-10420.jpg

Aiviekste varbūt nav no tām interesantākajām upēm, taču ir ļoti pateicīga laivotājiem, jo ir pietiekami dziļa, lai laiva nebūtu jāstumj, kā arī tajā nav šķēršļu, lai tā būtu jāceļ pāri vai jānes. Tā mierīgi, neskatoties uz negantajiem dunduriem, kuri īpaši bija apsēduši mani, jo airējos pirmajā laivā un sēdēju tās priekšā, savus iecerētos 35 kilometrus pieveicām 7 stundās. Tas ar makšķerēšanu un pļāpāšanu pa vidu. Protams, piestājām arī nelielā pusdienu pauzē kādā no krastā esošajiem medību tornīšiem, un pamanījāmies aplūkot iekārto tiltu, kas redzams vienā no Aiviekstes pietekām. Kāds teiks, ka tas nav ātri, kam piekrītu, taču to, ka līdz olimpiādei mums kā parastam iezemietim līdz Lielbritānijas karalienes titulam, uz kaut ko veiklāku pat neiespringām.

Nevaru par aprakstīt tās sajūtas, kas pārņēma finišējot. Pirmkārt, prieks, ka izdevies īstenot savu seno sapni, prieks, ka diena bija izdevusies lieliska, prieks, ka neviens no mums neizvēlās no laivas. Bet vislielākais prieks par to, ka finišā Roberts paziņoja, ka ir gatavs kaut vai tūlīt pat atkal doties uz ezeru, lai jau atkal ar laivu pievarētu ceļu pa Aivieksti līdz Lubānai. Malacis, dēls!

Manuprāt, laivošana ir izcils veids, kā kopīgi ar ģimeni pavadīt laiku. Pozitīvas emocijas garantētas. Piedevām, tā ir lieliska komandas saliedēšana. Un ģimene taču ir komanda.

Prātā jau sāku apsvērt idejas nākamajiem laivošanas pasākumiem.

Padalies, pa kurām upēm esat laivojuši jūs?

lauvinja lauvinja 08. Aug, 08:38

Mēs esam laivojuši pa Salacu, Gauju un ar bērniem pa Abavu (tur gan droši vien šovasar nav ko meklēt) un Mēmeli (http://avsaknes.lv/).