24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Jo tuvāk nāk gada beigas, jo vairāk domāju par to, kāds šis gads bijis man. Raibs kā dzeņa vēders, nav divu domu, lai gan būtu gribējies, lai vienmēr viss ritētu kā pa diedziņu, jāatzīst, ka kritumi nereti likuši vairāk novērtēt dzīves veiksmes un panākumus.
Mans pirmais pusgads pagāja laiskojoties. Ha, ja vien tā varētu teikt par dzīvi mājās ar bērnu, kurš jau pārkāpis pāri gada slieksnim, vienlaikus cenšoties apvienot mammas pienākumus, sievas lomu un vēl simtiem citas lomas, kā arī strādāt no mājām. Centos no visas sirds izbaudīt mammas lomu, nepieļaujot kļūdas, kuras pieļāvu ar pirmo bērnu, kad darba pienākumus vienmēr izvirzīju pirmajā vietā, ar trīcošu roku vienmēr cenšoties kontrolēt darba e-pastus. Un domāju, ka šovasar tas mums izdevās uz visiem 100%.
Kopā ar Fejiņu teju ik dienu (jā, vasara mūs lutināja), ar velosipēdu braucām uz ezeru, kur ūdens krastā varējām pavadīt ilgu laiku, vērojot zivtiņas, būvējot smilšu pilis un plunčājoties. Jā, šovasar mēs atklājām savu slepeno pludmalīti, kurā ir ļoti maz cilvēku, tāpēc varējām justies gluži kā privātie atpūtnieki.
Vienlaikus laiks kopā ar Fejiņu nebija arī nekāda medusmaize. Cīņa ar veselības problēmām, neizprotamām lēkmēm, un meitenes trauksmainais raksturs.
Gada sākumā es sev plānotājā (ha, ha, plāno neplānot), biju ierakstījusi, kādas grāmatas 2018.gadā noteikti jāizlasa. Un es izlasīju! Un pat vairāk nekā biju iecerējusi. Es vienkārši iemācījos labāk saplānot savu laiku, lai beidzot atrastos brīdis arī grāmatām, jo tas man ir kā gaiss un ēdiens vienlaikus. Nākamais gads noteikti nebūs izņēmums, jo jau tagad esmu atzīmējusi vairākus darbus, kurus pavisam noteikti nākamajā gadā vēlos izlasīt - to skaitā ir gan pašmāju rakstnieki, gan arī ārvalstu autori. Kā izvēlos literatūru? Lasu jaunāko darbu aprakstus, kurus parasti publicē izdevēji, tāpat arī recenzijas un atsauksmes žurnālos. Tā arī top mans saraksts. Nākamgad noteikti izlasīšu Valda Atāla Elles debesis, Daces Judinas jaunos romānus, piemēram, Amnēziju, tāpat arī plānā ir Andra Akmentiņa Skolotāji.
Ar Māmiņu Klubu esmu saaugusi jau kopš brīža pirms sešiem gadiem, kad piedzima mans vecākais bērns. Es blogoju tolaik un turpinu to darīt arī tagad, cenšoties regulāri stāstīt par Fejiņas gaitām. Blogošana palīdz atslēgties un emociju savirknēšana uz virtuālā papīra bieži vien palīdz no malas paskatīties uz situācijām un tās novērtēt daudz adekvātāk. Tāpat arī neatsverams palīgs ir citu mammu viedokļi un komentāri, kas vienmēr ir ieklausīšanās vērti.
Tā nu esam kļuvuši par regulāriem Māmiņu Kluba pasākumu apmeklētājiem, kas vienmēr tiek atzīmēti mūsu kalendāros kā datumi, kuri noteikti jāizbrīvē.
Kad bērni aizvesti uz dārziņu un pati esmu ceļā uz darbu, es vienmēr ieskatos, kas jauns Māmiņu Klubā - ceļā lasu speciālistu ieteikumus, citu blogeru stāstus, rakstus par aktualitātēm un, protams, konkursiem. Mums tajos patīk piedalīties, jo zinām, ka centība nekad netiks palaista garām.
Es atzīšos godīgi, ka dažkārt pacelt savu pēcpusi no dīvāna, lai dotos izkustēties, ir ļoti, ļoti grūti, jo daudzkārt vieglāk ir sēdēt uz dīvāna, skatīties uz TV un pukoties par dzīvi. Tad nu es tik bieži sevi norāju, cenšos apturēt savus izdomātos 100+ iemeslus, kāpēc šodien neiet laukā, un kustos. Es skrienu, braucu ar velosipēdu, vingroju mājās un reizēs, kad gribās izkustēties, bet uz skriešanu prāts gluži nenesās, es nūjoju.
Šogad esmu izpildījusi savu mērķi un noskrējusi pusmaratonu, kā arī vairākas citas sacensības, ievelkot skriešanas azartā arī savus bērnus. Atliek vien Fejiņai pateikt “skrien”, kad viņa jau skrien kā vēja plēsta. Vislielākā pateicība manam vīram, kurš atbalsta mani šajās aktivitātēs, nepukojoties par to, ka jāpieskata bērni, kamēr mamma ir trasē.
Es šobrīd pavisam droši varu apgalvot, ka uzsākto turpināšu arī nākamgad. Par spīti nogurumam, nespēkam un visiem citiem iemesliem, es turpināšu būt aktīva, jo gadu skaits nāk tikai klāt, vielmaiņa kļūst lēnāka, bet sportiskās aktivitātes ir veids, kā uzturēt sevi labā formā un nepārvērsties par apaļu bulciņu.
No manis līdz šuvējai vēl tikpat tālu kā no Zemes līdz Saulei un atpakaļ, taču galvenais ir sākt. Es esmu uzšuvusi sev svārkus, kleitu (nākamreiz gan tā jāšuj par kapeiku platāka), Fejiņai dažādus niekus, un esmu apsolījusies dēlam uzšūt rotaļlietu. Tāpat arī manos plānos Ziemassvētku nedēļai ir uzšūt sev svārkus. Audums jau sagādāts, tāpēc atkāpšanās ceļa vairs nav.
Mēs, mammas, tikai skrienam, skrienam un vienmēr domājam par to, lai laimīgi būtu visi citi, un šajos skrējienos par savu veselību aizmirstam. Es nebiju izņēmums.
Septembrī man sākās nepanesami reiboņi, es varēju pārvietoties pa ielu neko neredzot, jo vienkārši viss gar acīm bija kļuvis melns, man sāpēja galva tik ļoti, ka vēmu. Es nežēlīgi mocījos. Tāpēc nebija divu domu, ka dakteris mani jau gaida. Es pārplānoju savu ikdienu tā, lai varētu apmeklēt nepieciešamos speciālistus, kuri mani izmeklētu no galvas līdz kājām, jo maniem bērniem vajadzīga vesela mamma, bet vīram - vesela sieva. Es esmu pārliecināta, ka mums priekšā vēl daudz skaistu gadu, tāpēc viens no pamatpunktiem, kas noteikti ir iekļauts manā plānotājā - neaizmirst padomāt par sevi.
Nenoliegšu, ka pirms atgriešanās darbā mani māca neskaitāmi jautājumi par to, vai tā būs pareizā rīcība, varbūt ir laiks ko pamainīt, meklēt sev citu ceļu, aicinājumu un izmēģināt roku jaunā jomā? Loģiski, ka pa šie gadiem, kurus esmu pavadījusi vienā birojā, sēžot vienā kabinetā pie viena datora, ik pa laikam galvā pavīd ķecerīgas domas par to, ka ir laiks kaut ko pamainīt. Taču es nolēmu, ka patlaban nav vērts strēbt karstu, tā vietā pati sev darbā izvirzīju jaunus personīgos mērķus, kuri zināmi vien man pašai. Ar lepnumu sirdī varu teikt, ka vienu no tiem jau esmu sasniegusi, otrs vēl priekšā. Taču gandarījums par sasniegto ir liels, un rada papildu motivāciju darboties aktīvi arī tālāk. Līdztekus tam esmu atradusi vēl citus veidus, kā sevi profesionāli piepildīt, tāpēc varu teikt, ka 2018.gads un atgriešanās darbā pēc dekrēta ir bijis lielisks laiks. Es katru dienu varu iet uz darbu ar prieku par to, ko daru, jo man patīk savs darba rezultāts.
Kad vēl biju maza, tad ar ģimeni praktiski nemaz neceļojām. Mans tālākais ceļojums bija brauciens vienu reizi uz Lietuvu, kas tolaik vēl ar visām stāvēšanām uz robežām, bija pilnīgs wow. Tagad, kad laiki ir mainījušies, spēj tikai plānot un rast resursus, jo visa plašā pasaule ir pie mūsu kājām. Tāpēc šovasar, vēl pirms manas atgriešanās darbā, devāmies ceļojumā pa Eiropu. Divu nedēļu garumā bez bēdām kopā ar bērniem ar auto vizinājāmies pa Eiropu, atpūšoties nomaļās pludmalēs, atklājot sev jaunas garšas (vēl šodien, atceroties, piemēram, kādas pusdienas Horvātijas nelielā restorāniņā, prātā man ataust gardo jūras ķemmīšu garša) un esot vienkārši kopā. Runā, ka ceļošana ir labākais veids, kā uzzināt otra cilvēka raksturu. Un tam es varu piekrist pat visiem 100 procentiem, jo sevišķi tad, ja tiek ceļots ar auto, kur jāpavada mazā, noslēgtā telpā pat diennaktis. Mēs nekašķējāmies, taču lielākais pārbaudījums bija bērnu sliktā dūša ceļā. Viens vēma no kliegšanas (Fejiņa tolaik bija vēl lielāka kliedzēja nekā tagad), bet otram vienkārši bija slikta dūša. Bija ko turēt. Toties šī nianse tagad praktiski aizmirsusies, atmiņā paliekot vien foršajam vasaras piedzīvojumam.
Lūk, tādas ir manas 8 nianses, kas visspilgtāk iekrāsojušas šo gadu. Un jau šobrīd es zinu, ka 2019.gadā būs gan ceļojumi, gan šūšana, gan grāmatas, sports. Tikai vēl divkārt intensīvāk, mērķtiecīgāk un vē foršāk. Taču pāri visam - laiks ar savu ģimeni, jo esmu patiesi pateicīga visiem augstākajiem spēkiem par to, ka man ir devuši abus blēņdarus un vīru.