Uz teātri pandēmijas laikā

Uz teātri pandēmijas laikā

03. Aug 23:02 Banija_lv Banija_lv

Teātra apmeklēšana mums ir kā saldais ēdiens. Cenšos pie draudzēšanās ar kultūru pieradināt arī bērnus, lai gan tur pat nav vajadzīga īpaša centība, jo viņiem patīk. Abi jau no aptuveni 2 gadu vecuma apmeklē leļļu teātra izrādes, meita no vēl mazāka vecuma bija regulārs klausītājs “Patiešām maziņiem” koncertos. Lūk, veidojot mūsu kulturālo ēdienkarti, vienmēr jau labu laiku uz priekšu iegādājos biļetes uz dažādiem pasākumiem, lai pēdējā brīdī nebūtu jāattopas, ka visas biļetes jau izpirktas.

Šis gads ieviesis pamatīgas korekcijas it visā, par kultūras dzīvi nemaz nerunājot. Un tā nu pēdējais, ko martā paguvām redzēt, bija “Patiešām maziņiem” koncertcikla koncerts. Labi, ka paveicās, jo jau nākamās nedēļas koncerti, kas bija paredzēti krievu valodā, ārkārtējās situācijas dēļ tika atcelti/ pārcelti.

Es atkal paliku rokās ar biļetēm uz piecām teātru izrādēm. Un tikai ik pa laikam mani plānotāji atgādināja, ka šodien vajadzēja doties uz teātri. Vajadzēja, vajadzēja…

Tagad pastiprinātas drošības apstākļos kultūras dzīve bailīgi atsākusies. Vieni teātri jau senāk paziņoja par pārcelto izrāžu laikiem, vēl kādi atgrieza naudu, savukārt Leļļu teātris ļāva savas nopirktās biļetes apmainīt pret jebkuru citu izrādi, kuru tas no augusta iekļāvis savā repertuārā. Apskatīju, bet nedaudz nobremzēju, jo biļetes jādodas mainīt uz vietu teātra kasē, taču, pārsvarā strādājot no mājām, tas gluži nav pa ceļam. Tomēr pirms pāris nedēļām, esot darbā un redzot Biļešu paradīzē info, ka biļetes vēl visas nav izpārdotas, pusdienu pārtraukumā ņēmu kājas pār pleciem un jozu uz Leļļu teātra kasi.

Biļešu nomaiņa – ātra un nesāpīga. Kasieris ievada veco biļešu numurus, un atliek vien izvēlēties jauno izrādi un vietas. Mazāk nekā 5 minūtes un jaunās biļetes rokā!

Vakar beidzot bija tā diena, kad ar trīsgadnieci ieelpojām malku kultūras, apmeklējot izrādi “Kas notiek Dižmežā”. Roberts to savulaik jau bija redzējis, tāpēc gājām vien divatā.

Ieradāmies teātrī ļoti (pat pārāk) savlaicīgi). Bet tas normāli, jo, pietuvojoties teātrim, meita sāka skriet kā sprintere, saucot, ka teātris ir te, te, te! Redzētu jūs bērna sejā to laimīgo smaidu, kad atkal var iet uz teātri. Jau mājās viņa noteica, ka vajadzēs sapucēties un teātrī nobildēties, jo viņa būs skaista.

Pirms iešanas teātrī gan nomainījām vienas citas iepriekš pirktās biļetes, pārmainot tās uz izrādi septembrī.

Ieejot teātrī, mums tika izmērīta temperatūra, uzreiz jādezinficē rokas, kā arī jāaizpilda anketa, norādot savu informāciju un apliecinot, ka pēdējo 14 dienu laikā neesam bijušas ārzemēs. Pērkot biļetes tagad, apmeklējuma laikā anketas gan vairs nebūs jāaizpilda, jo šobrīd biļetes tiek personificētas jau pirkuma laikā, līdz ar to nepieciešamības gadījumā SPKC būs visa informācija par izrādes apmeklētājiem.

Bet nu dodamies iekšā teātrī. Darbinieki ievēro visus piesardzības pasākumus – ar cimdiem un sejas vairogiem. Toties, neskatoties uz to visu, smaidīgi un tik superīgi. Tiešām prieks atgriezties.

Mūsu tradīcija teātra apmeklējuma laikā – saldējuma kokteilis. Par spīti visiem kovidiem, kokteili dzeram arī šoreiz, tikai šajā reizē kafejnīcā nevar nopirkt kūkas. Mēs par to nebēdājam un izpētām izrādes programmiņu.

Kad atskan pirmais zvans un var jau doties zālē, satraukums trīsgadniecei liels, jo beidzot viņa atkal varēs skatīties teātri. Ar nepacietību gaida otro zvanu, tad trešo. Zāle tik nežēlīgi tukša, bet tādi nu ir tie nosacījumi, tiesa, no augusta tie ir mīkstināti un varēs aizpildīt jau pusi zāles. Šobrīd viss bija pēc augstākajiem standartiem, jo tuvāk par diviem metriem mums tiešām neviens nesēdēja.

Izrāde lieliska un sirsnīga. Trīsgadniece ar milzu interesi sekoja līdzi un smējās tik sirsnīgi, ka vienā brīdī nodomāju, ka viņa viena noteikti būtu spējīga piesmiet visu zāli. Kad sākās starpbrīdis, meita, protams, šokēta par to, vai izrāde jau beigusies? Izmantojām momentu, lai starpbrīža laikā aizskrietu līdz biļešu kasēm un uz septembra sākumu nopirktu biļetes uz vēl vienu izrādi. Tā teikt, kamēr vēl var, jo, kas zina, kādus vējus mums atkal nesīs vēls rudens un ziema.

Izrādes beigās plaudējām divtik sirsnīgi, lai aktieriem tiek par viņu darbu, jo, neskatoties uz to, ka skatītāju maz, spēlēts tika ar visu atdevi un no visas sirds. Dodoties ārā no teātra, gaitenī satiktie visi darbiniekie bija tik smaidīgi kā saulītes. Goda vārds, gribās teātrī atgriezties pēc iespējas ātrāk un atbalstīt arī tās darbiniekus. Tāpēc turpināsim apmeklēt izrādes!

Iznākot no teātra mūs pavadīja svētku sajūta, jo katrs teātra apmeklējums vismaz mūsu ģimenē ir kā svētki. Un atkal ir jauns temats, kuru pārrunāt, ko analizēt.

Vai šajā laikā arī jūs esat apmeklējuši kādu kultūras pasākumu?