Pirmo reizi mājās viens pats. Uz 10 minūtēm

Pirmo reizi mājās viens pats. Uz 10 minūtēm

11. Jan 09:09 FejuFeja FejuFeja

Pirmo reizi Fejiņas lielo brāli atstāju vienu mājās, kad viņam bija jau vairāk nekā 3 gadi. Tajā naktī dēlam bija ļoti augsta temperatūra, bet zāles mājās nebija, tāpēc ļoti gaidīju brīdi, kad tiks atvērta tuvējā aptieka (aptuveni 150 m attālumā no dzīvesvietas), lai varu aizskriet pēc zālēm.

Toreiz dēlu vienu pašu atstāju mājās ar vārdos neaprakstāmām bailēm. Apzinājos, ka projām būšu vien maksimums 10 minūtes, taču saprotams, ka arī šajā laikā var notikt briesmu lietas. Uz aptieku skrēju vēja ātrumā, mājās joņojot vēl ātrāk, prātā iztēlojoties visšausminošākās ainas, kas varētu būt pa šo laiku noticis. Bet viss bija ļoti labi.

Kopš tās reizes dēls bieži vien saka, ka es droši drīkstu līdz piemājas veikalam aiziet arī viena pati, lai es nesatraucos.

Zinu, ka ir likumā noteikts, līdz cik gadu vecumam bērnu nedrīkst atstāt vienu pašu bez uzraudzības (manuprāt, tas ir atrunāts likuma normās), bet ir situācijas, kad vienkārši nav variantu. Un tās nav situācijas, kad mammai vienkārši gribētos aizskriet līdz lielveikalam šopingā uz pāris stundām.

Dēlam esmu izstāstījusi, kā rīkoties dažādās situācijās, izstāstījusi, ka nedrīkst vērt vaļā durvis svešiniekiem, jo tētim un mammai ir dzīvokļa atslēgas. Tajā pašā reizē neesmu stāstījusi, ka nedrīkst kāpt uz palodzes, virināt logus, jo apzinos, ka dēlam ir pietiekami daudz saprāta, lai to nedarītu, bet tajā pašā laikā, to neesmu stāstījusi, jo, kas zina, tādam sešgadniekam varētu tieši rasties interese ko tādu izmēģināt, lai gan pats par tādiem nedarbiem iepriekš pat nebija iedomājies.

Mazo Fejiņu neesmu uzdrošinājusies atstāt mājās vienu, un līdz šim arī nav bijusi tāda nepieciešamība. Tikai uz pāris sekundēm, kamēr meita guļ, lai noskrietu pāris stāvus zemāk līdz pastkastītei. Bet tas ar nosacījumu, ka mazā dāma vēl guļ saldā miedziņā.

Dēls brīžus, kamēr mamma aizskrējusi uz aptieku vai veikalu pēc maizes, uztver par pamatīgu atpūtas mirkli un apliecinājumu tam, ka viņš jau ir pieaudzis un viņam uzticas. Tieši tāpēc tagad viņš jau sācis prātot, kā nākamgad, kad sāks iet skolā, viens pats celsies no rītiem (viņam obligāti vajadzēšot pašam savu modinātāju), nākšot mājās no skolas, pa ceļam aiziešot pakaļ māsiņai. Lika pagaidīt. Protams, ka pirmajā klasē lielajam brālim tik liela patstāvība netiks ļauta, taču forši, ka viņš visu uztver tik nopietni.

Priecāšos, ja padalīsies savā pieredzē, cik gadu vecumā nācās mazo mājās atstāt vienu pašu, un uz cik ilgu laiku.

Brīve Brīve 11. Jan 14:37

Mana gandrīz 6gadniece arī līdzīgi Robertam gaida, kad varēs pati (piem.aiziet uz netālo, mazo veikalu) . Es nesen atklāju cik lielu prieku viņai sagādā atkritumu maisa iznešana, viņa iet viena (atkritumu tvertnes pagalmā, pa logu redzu) vai suni izvest pagalmā. Bet vienreiz man ir sanācis skriet uz veikalu tāpat kā jums.

lauvinja lauvinja 11. Jan 10:22

Man šķiet ir jājūt brīdis, kad bērns ir gatavs būt viens un kļūt patstāvīgs. Katram bērnam tas brīdis ir savs. Maniem bērniem kļušana patstāvīgiem ir notikusi pilnīgi atšķirīgi, ja meita rāvās būt patstāvīga jau pirmskolas vecumā un jau piecu gadu vecumā ļāvu savu reizi vienai aiziet uz bodi (pāri pagalmam, garām pāris mājām), tad dēls nebija gatavs vēl pirmajā klasē ieiet viens piemājas bodē pēc saldējuma, ja es palieku gaidīt pie bodes durvīm. Gāja laiks, pamazām viss notika.