Fejiņā atmodusies sacensības kāre

Mazā Fejiņa kļuvusi par īstu pļāpu, un šķiet, ka viņas vārdu krājums aug matemātiskā progresijā. Tā nu arī viņas teikumi veidojas arvien plašāki un loģiskāki.Tā vēl pagājušajā nedēļā sarunvalodā parādījies izteikts vārds „mans” – mana gulta, mana krūze, mana mamma, mana māja. Bet vakardien gan mani, gan vīru sasmīdināja Fejiņas valodiņas jaunpienesums, frāze „nu, kā tad tā”. Iespējams, to viņa apguvusi dārziņā, jo mājās tādu nelietojam, taču ir tik bezgala smieklīgi, kad, piemēram, dēlam saku, kāpēc drēbes ir nomestas uz grīdas un nav ieliktas skapī, mazā dāma blakus stāvot nosaka: „Nu, kā tad tā!”

Runātāja viņa ir liela un, šķiet, pārrunās gan mani, gan arī savu tēti.

Vēl viena iezīme, kas raksturīga tagad Fejiņai, ir vēlme sacensties. Piemēram, kad kāpjam sabiedriskajā transportā, viņa man atgādina vecu tantiņu, kura vienmēr skrien pa priekšu, lai pagūtu apsēsties pēdējā sēdvietā. Tikai Fejiņai galvenais, lai viņa tiktu sēdēt pie loga. Ja viņa pagūst apsēsties pie loga, bet brālis nē, Fejiņas sejiņā rotājas tik ļoti apmierināts smaids. Tāpēc esmu priecīga par gadījumiem, kad autobusā sagadās divas sēdvietas pie loga, lai apmierināti būtu abi un nebūtu kašķa. Pretējā gadījumā mums ir noruna, kurš sēdēs pie loga turpceļā, kurš – atpakaļceļā. Tiesa, Fejiņai šī noruna bieži vien bijusi nebijusi.

Sacensības gars izpaužas visās iespējamās dzīves situācijās. Piemēram, vakaros, kad bērnus saucu tīrīt zobus, abi pie manis joņo kā raķetes, jo ir svarīgi būt pirmajam. Loģiski, ka tas, kurš atskrien otrais, ir ļoti neapmierināts. Tāpat arī pastaigu laikā Fejiņa parasti nostājas pie ietves malas, skaļi sauc „viens, divi” un pēc vārda „aiziet” sāk joņot uz nebēdu. Hm, varbūt meita mantojusi no mammas patiku pret sportošanu? Katrā gadījumā, apsveru domu Fejiņu šogad pieteikt kādam no „Skrien Latvija” posmiem. Varēs sacensties ar saviem vienaudžiem.