Ceļojums uz Lotes Zemi. Brīnumu pilns un neaizmirstams.

Ceļojums uz Lotes Zemi. Brīnumu pilns un neaizmirstams.

02. Jul 10:35 Banija_lv Banija_lv

Mums mājās aug divgadīga Lotes fane. Vakaros, ja ieminos, ka ir kārta grāmatas lasīšanai, viņa pūsdama un elsdama nes man kādu no Lotes piedzīvojumu grāmatām, savukārt, ja vaicāju, kādu multeni skatīsimies, tad nav divu domu, ka tā būs par Loti. Vai jūsu ģimenē ir līdzīgi? Tad arī jums noteikti jāaizbrauc uz tepat netālo Lotes zemi Igaunijā!

Kad pirms nepilna mēneša runājāmies par ceļošanu šovasar un prasīju Laumai, kurš šovasar brauksim, viņa balss tonī, kas skan kā “mammu, nu, vai tad tu nezini?”, viņa pārliecinoši noteica: “Uz Lotes zemi!” Kad pavaicāju, kas gan Lotes zemē ir, saņēmu vēl pārmetošāku atbildi, jo kā gan es varu nezināt, ka Lotes zemē dzīvo Lote! Bet loģiski, tad nu arī braucam ciemos!

Viesošanos pie Lotes Lauma gaidīja ar milzīgu nepacietību un jau brīdī, kad mūsu auto “pietauvojās” parka autostāvvietā, viņa sauca, ka jākāpj ārā. Protams, protams, nav laika daudz čammāties, jo esam klāt un jādodas apraudzīt Loti.

Līdz Lotes ciema ieejai nonākam ar vilcieniņu, kas Laumai ir vēl viens piedzīvojums, jo visi čuk-čuki viņai ļoti patīk un izsauc nedalītu sajūsmu. Tiesa, brauciena laikā viņa ir pati nopietnība un, šķiet, nedaudz pat satraucas, jo tūliņ, tūliņ būsim klāt! Un te jau mēs esam - pie ieejas parkā mūs sagaida visi Lotes zemes iedzīvotāji (esam ieradušies nedaudz pāri plkst. 10.00, lai būtu vieni no pirmajiem), kuri nāk ar mums sasveicināties. Lauma tik ļoti, ļoti vēlas iedot pieci, bet kautrējas un vienlaikus arī baidās, tāpēc pasmaida savu kautrīgo smaidiņu un no tālākas komunikācijas ar tēliem atturas. Bet tas līdz kādam brīdim.

Uz Lotes zemi braucam ik gadu kopš Roberts sasniedza gadiņa vecumu. Un vienmēr šeit ir bijis fantastiski, jo bonusā visai lieliskajai pilsētiņai, kas iekārtota gluži kā varam redzēt Lotes zemi multenēs vai arī redzēt bildēs grāmatās, šeit arī dzīvo tēli, kas runā latviešu valodā. Savukārt tie, kas labprātāk komunicē igauņu valodā, arī prot pa vārdiņam latviski. Tāpēc katrs bērns šeit ir ļoti gaidīts un saņems arī sev veltītu uzmanību no kukainīšiem, aktīvās lapsiņas vai pat pašas Lotes.

Mūsu ceļš Lotes zemē sākas ar Interneta atklāšanas torni, sacenšoties, kurš pirmais tiks virsotnē. Protams, uzvarēja Roberts. Lai jau viņam tiek prieciņš, toties Lauma kāpienu izbauda un visu ceļu runā par to, ka redzējusi Loti.

Lotes zemē viena pie otras slejas te mušas Jāka māja, te kaķa Bruno, zaķa Alberta namiņš. Apciemot šeit var arī Džoana un Džeimsa māju, Džovanni un pat sivēnu ģimenes namiņu.

Lai gan Lotes zeme nav mērāma neskaitāmos hektāros, laiks šeit pazūd pat pašam nemanot. Katrā namiņā atrodam ko tādu, kas bērnus piesaista uz ilgāku laiku.

Te ir gan šļūcamās trubas, kuras nebaidījās izmēģināt arī Lauma, gan lielais vingrošanas stadions, kurā galvenais boss bija Bruno tētis. Arī pats Bruno ar saviem draugiem devās rotaļās. Mūs tajās uzaicināja piedalīties mārīte, kura, apvaicājoties, kā sauc Laumiņu, teica, lai dodamies aplītī pie viena no kukainīšiem, kurš protot latviešu valodu. Rotaļas laikā jutāmies no kukainīša puses ļoti apčubināti, jo mums tika izskaidrotas visas aktivitātes un beigās jau šķita, ka, pateicoties viņai, mēs pat sākam saprast igauņu valodu. Bet Lauma jau nebūtu Lauma, ja varētu stundām pacietīgi iet rotaļās, viņai vajag skriet un dauzīties. Pārbaudīt savus spēkus, cilājot svara bumbas un iemēģināt roku galda tenisā. Starp citu, galda teniss ir vietiņa, kur parasti “iesprūst” arī vecāki, jo ir azarts spēlēt un spēlēt.  Savukārt Robertam, kā jau aktīvam sešgadniekam, lielākais prieks bija pierādīt savu varēšanu, pārvarot šķēršļu sienu. Pārrāpties pāri sienai, noturēt līdzsvaru un parādīt savu veiklību. Tas viss šeit ir iespējams.

Bet, pirms mēs vēl šķiramies no sporta stadiona, bija kāda vieta, kas šogad Lotes zemē mums bija vislielākais atklājums. Tas ir planetārijs. Šajā namiņā mēs esam iegājuši katru reizi, kad esam bijuši Lotes zemē, bet nekad nebijām uzkāpšu līdz pašam tornītim, un tur pavērās pilnīgs “wow”. Mūs sagaidīja kukainītis, kurš izdalīja austiņas un ieveda mūs tumšā telpā, kur varējām iekārtoties pufos. Pie austiņām pievienojot mazus magnetafoniņus, kādā brīdī viss telpā satumsa un ieskanējās vadmotīvs no multenītēm par Loti. Un tālāk jau Lotes saruna ar onkuli Klausu mūs aizveda starp debesu zvaigznājiem, kas viens pēc otra iedegās pie debesīm, un drīz vien ap sauli sāka riņķot arī planētas. Ja esat nokļuvuši Lotes zemē, noteikti, pavisam noteikti aizejiet uz planetāriju, jo stāstījums ir tik interesants un reizē arī viegli uztverams bērniem, ka var uzzināt daudz jauna par mums zināmajām planētām. Ar muti vaļā sēdēju gan es, gan vīrs, gan arī bērni. Izglītojošs elements.

Izglītojošs elements ir arī Elektrības namiņā, kur var atgādināt, kā drīkst vai nedrīkst uzvesties, ja ir saskarsme ar elektrību, un pārbaudīt savu muskuļu spēku, proti, cik daudz elektrības vari uzražot - vai pietiks veļas mašīnai, vai arī tikai knapam signālam, lai iedarbinātu radio?

Mums Lotes zemes apciemojums ir kā laiska brīvdiena bez rūpēm. Mēs labprāt piestājam sivēnu mājā, lai ērtajos pufos atpūstos, ļautu bērniem parotaļāties un paskatīties multenīti, jo priekšā ir lielā Lotes māja, kurā mēs pazūdam uz ļoooooti ilgu laiku, jo tā ir fantastiska. Lotes istabā vien var simtiem reižu šļūkt pa spirālveida kalniņu, rotaļāties ar lielo leļļu māju vai iemēģināt attīstošās rotaļlietas. Un te ir vēl arī karuselis un vieta, kur spēlēt teātri. Kā saka Roberts: “Būtu forši, ja arī mums būtu tāda māja.” Lotes tēta darbnīcā iemēģināt savas izgudrotāju prasmes, cenšoties radīt jaunu auto, bet, kad apzināmies, ka mums līdz izgudrotājiem tikpat tālu kā līdz mēnesim un atpakaļ, mēs ar lielu prieku iemēģinām turpat esošos izgudrotos braucamos, bet ziniet, kas bērniem sagādā vislielāko prieku? Klausa čemodāns, kurā var iekāpt un paslēpties.

Tā staigājot mēs esam nogājuši savu dienas soļu limitu, bet prieki Lotes zemē vēl nav beigušies, jo sākas visvarenākā sadaļa - šķēršļu trasīte, no kuras Roberts nav ne atraujams, gluži tāpat kā Lauma ne par ko negrib doties projām no mazajām mājiņām, par kurām mazā dāma skraida uz nebēdu.

Kad prasu Laumai, vai dosimies projām, atbilde ir ļoti stingra un skaidra: “Nē!” Tāpēc ļaujam parotaļāties vēl brītiņu, bet beigās uzņemam uz atvadām foto, iejūtoties Lotes draugu tēlos.

Šķirties no Lotes zemes ir grūti, jo tas ir kā laba drauga apciemojums, par kuru var teikt, ka nevēlies, lai tas beigtos.

Divgadniece par Lotes zemes apciemojumu ir ļoti iespaidota, jo vēl vairākas dienas pēc tā Lote un kaķis Bruno ir viņas lielākie draugi, un abas mīkstās mantas tiek nestas man, lai spēlētu lomu spēles. Un šī bija pirmā reize, kad pēc kāda pasākuma/ parka apmeklējuma Lauma, dodoties gulēt, vakarā man pati pēc savas iniciatīvas pārstāsta, kas ar viņu šodien ir noticis un ko viņa ir darījusi Lotes zemē.

Burvīga vieta, kas ļauj nonākt pasaku zemē!

VAIRĀK PAR LOTES ZEMI