Braucam ar bērniem uz Kipru: Lidojums un pirmie iespaidi

Braucam ar bērniem uz Kipru: Lidojums un pirmie iespaidi

08. Jul 16:44 Banija_lv Banija_lv

Domājot par šīs vasaras ceļojumu, mums bija divi varianti - vai nu doties pa ierasto taciņu un braukt uz Horvātiju, vai arī izmēģināt ko jaunu. Tā kā Roberts nekad nebija lidojis ar lidmašīnu, taču ļoti vēlējās to izmēģināt (piedāvājām viņam lidot uz Liepāju pie omas, bet viņš atteica, ka tas nav lidojums, jo Liepāja nav cita valsts), tad nosliecāmies par labu otrajam variantam.

Jautājums tikai, kur lidot? Varianti dažādi - Grieķija, Portugāle, Spānija, Kipra. Jā, kāpēc gan ne Kipra? Ja godīgi, pat neatceros, kāpēc nosliecāmies par labu tieši šajai valstij. Acīmredzot, spēcīgs arguments bija zemākas lidmašīnu biļetes.

Tagad, rakstot šīs rindas, sēžu, ar vienu aci vērojot Vidusjūru, bet ar otru - paceļamies lidmašīnas. Mēs par savu galamērķi Kiprā izvēlējāmies Pafas lidostu, no kuras ar nomas auto devāmies uz Larnakas pusi. No rīta, izejot mūsu apartamentu pagalmiņā, secinājām, ka teju rokas stiepiena attālumā atrodas Larnakas lidosta. Uz to, starp citu, lido AirBaltic. Vienīgais, lidojuma laiki ir mazāk izdevīgi nekā Ryanair, protams, arī cena.

Bet par pašu gatavošanos ceļojumam - lidojumi tika rezervēti jau ziemas beigās, tāpat kā naktsmājas. Pēdējā rezervācija tika veikta automašīnas nomai, jo vīrs cītīgi pārlasīja visu nomu noteikumus, atsauksmes, lai atrastu izdevīgāko variantu. Un te nu mēs esam. Jau nedēļu kā Kiprā - visi laimīgi un priecīgi kā rausīši.

To, ka mūs gaida lidojums, bērni uztvēra ar dalītām jūtām. Lauma nepārtraukti atgādināja, ka vajadzēs lidot, Lauma grib lidot, un jau dienu pirms ceļojuma bija gatava doties uz lidostu. Savukārt lidojuma dienā bija īsts nemiera gars, satraucoties, ka mēs nokavēsim. Tikmēr Roberts, kurš tik ļoti iepriekš gribēja lidot, bija daudz piesardzīgāks. Dodoties uz lidostu pārprasīja, vai mūs pārbaudīs ar aparātu. Kad atbildēju, ka kontrole būs gan, viņš ar satrauktu seju sabijies man zvērēja, ka viņam kabatās un somā neesot nekādu ieroču, klusu man pačukstot, ka kabatā gan esot viens Lego cilvēciņš, bet tas taču nepīkstēšot, ne?

Nepīkstēja gan. Un tā, izgājuši lidostas kontroles, veikalā Laumas vārda dienai par godu, kas sakritusi ar mūsu izlidošanas datumu, nopērkam lielo konfekšu iepakojumu, kas tiek vēl pirms iekāpšanas lidmašīnā kārtīgi patukšots. Cukurs uzņemts tik daudz, ka pietiktu vismaz mēnesim uz priekšu.

Bērni ar nepacietību gaida izlidošanu un vēro lidmašīnas paceļamies un nolaižamies, vienlaikus saceļot lidostā kārtīgu tracīti, jo vienīgais veids, kā patērēt savu enerģiju, ir skraidīšana pa garajiem gaiteņiem. Jā, pietrūkst te kādas rotaļu istabas, jo vienīgais, kur izdauzīties, ir skrejceļš, kura imitācija izvietota vienā no gaiteņiem, kā arī lielais cirks.

Drīz vien jau tiekam pie iekāpšanas lidmašīnā, kur Roberts, ieķēries man rokā, vaicā, vai drīkst tomēr nelidot? Ha, lielais drosminieks. Visu laiku bēdājās, ka daudzi grupiņas biedri jau zina, kā ir lidot, tikai viņš nezina, bet, brīdī, kad ir iespēja, tad uztraukums lielāks par prieku.

Iepriekš, rezervējot lidojumu, ņemot vērā mūsu pieredzi braucienos ar sabiedrisko transportu, kad parasti brāļa un māsas starpā izceļas kautiņi par to, kurš sēdēs pie loga, esam izvēlējušies sēdēt pa diviem divās rindās, lai katrs no bērniem būtu pie loga. Es ar Laumu, vīrs ar Robertu. Cik mierīgi lidojums pagāja priekšējā rindā, kur sēdēja mani puiši, tik nemierīgs tas bija mūsu rindā, jo Lauma bija īsts cukura spridzeklītis 3,5 stundu garumā. Nogurdinoši līdz pēdējam. Atlika vien priecāties, ka mūsu lidojums nav līdz ASV, jo tad es noteikti sajuktu prātā.

Iekārtojušies savās vietās, uzklausījuši instrukciju, kā rīkoties krīzes brīžos, esam gatavi pacelties. Atzīšos, ka arī man iekšā ir neliels uztraukums, jo nedēļas nogalē pirms lidojuma noskatījāmies filmu par lidmašīnas avāriju, savukārt, vēl pirms iekāpšanas lidmašīnā vīrs izmeta jociņu par to, ka esot lasījis, kāpēc katram jāsēž tur, kur rezervēta vieta un nedrīkst mainīties ar sēdvietām. Tas esot tāpēc, lai pēc avārijas pēc vietām varētu atpazīt, kurš ir kurš. Ha, ha, ir gan jociņš, ne? Bet jociņus malā.

Pacelšanās brīdī Roberts smaida līdz ausīm. Izrādās, viņam patīk lidot un vērot skatu uz zemi no augšas. Tā, vērojot, vērojot, Roberts aizmieg un noguļ līdz pat piezemēšanās brīdim, kamēr Lauma, sēžot man blakus, atrod 101 veidu, kā sevi izklaidēt. Piemēram, pilnā balsī dziedāt "Ballējam, neguļam". Kad cenšos piebalsot, Lauma man paziņo, lai es stāvu klusu. Acīmredzot, ar manu muzikālo izglītību, viņasprāt, lai uzstātos ar solo partiju lidmašīnā, ir par maz.

Lidmašīnā tiek mērīta mammas cepure, apēstas visas atlikušās konfektes, neskaitāmas reizes atvērts un aizvērts mazais galdiņš, kas tagad jau kļuvis par viņas datoru. Un tā tālāk 3,5 stundu garumā.

Pēc piezemēšanās esmu kā izspiests citrons un viss, ko vēlos, ir pagulēt, bet mums vēl jātiek līdz naktsmājām. Labi, ka auto noma ir turpat lidostā un mašīnas saņemšana ir ātra, nesāpīga un vienkārša. Ziniet, ja dodaties kaut kur ceļojumā, tad varam ieteikt EuropCar auto nomu. Mūs patīkami pārsteidz apkalpošanas serviss un, kas pats svarīgākais, piešķirtais auto. Ja bijām sagatavojušies, ka tiksim pie kāda veca auto, par kuru jāpriecājas, ka tas vispār tiek uz priekšu, tad saņemam atslēgas no glauna Fordiņa, kas ir daudz jaunāks par to auto, ar kuru pārvietojamies pa Rīgu. Tīrs kā izlaizīts, bērniem labi un jauni autokrēsliņi. 

Ja dodaties uz Kipru, tad sagatavojaties, ka šoferītim būs jāsēž mašīnas labajā pusē, ne tā kā pie mums, Latvijā. Šķiet, tas mantojums no tiem laikiem, kad Kiprā vēl valdīja angļi. Bet mans vīrs ir varonis. Par spīti tam, ka stūre labajā pusē, sveša mašīna un nezināms ceļš, mēs veiksmīgi pārvaram 1,5 stundu garo braucienu pa piķa melnu tumsu līdz Larnakai, kur esam rezervējuši apartamentus pirmajai nedēļai. Precīzāk, sakot, apartamenti atrodas padsmit minūšu braucienā no Larnakas kādā mazā ciematiņā, taču tik tuvu jūrai, ka atliek vien iziet pa vārtiņiem un jūra ir līdz ceļiem. Bet pirmajā vakarā jūru nebaudīsim.

Apartamentu īpašnieks, kas, izrādās, ir polis, mums ir atstājis "welcome" dzērienus - ūdeni un vīnu - un sakārtojis visu, lai mums būtu ērta dzīvošana. Jā, arī šoreiz savas abu nedēļu naktsmājas esam rezervējuši caur AirBnb, pirms tam rūpīgi izlasot visas atsauksmes, izpētot karti. Šajā reizē ar īpašnieku mums ir paveicies jo īpaši, jo, zinot, ka ielidosim ļoti vēlu un ieradīsimies labu brīdi pēc pusnakts, viņš mums ir telefonā atsūtījis, kur tuvumā mājām atrodas diennakts veikaliņš, pastāstījis dažādus knifiņus un ir gatavs palīdzēt arī nākamajās dienās, gan iesakot labākos pārtikas veikalus, gan palīdzot mums sameklēt svaigākās jūras veltes, kuras pašiem pagatavot.

Lūk, pirmajā naktī guļam kā nosisti un pamostamies ar pirmajiem saules stariem, konstatējot, ka ir gan karstumiņš. Nespējam noticēt, ka Latvijā teju atsākusies apkures sezona.

Jūra līdz ceļiem gandrīz vieniem pašiem, esam gatavi baudīt savu lielisko, sen gaidīto atvaļinājumu, atklājot jaunas vietas Kipras kartē. Bet par tām - nākamajā reizē!