Tas foršais zemes pievilkšanas spēks

Tas foršais zemes pievilkšanas spēks

16. Mar, 12:00 FejuFeja FejuFeja

Katra diena kā jauns piedzīvojums un jauns sasniegums. Jā, tas ir par mūsu mazo Fejiņu.

Protams, ir kādas laiskākas dienas, kad šķiet, mazā nav iemācījusies neko jaunu, taču tas ir tikai apmāns. Katru dienu, katru minūti bērns vēro apkārt notiekošo, uzkrāj pie sevis šo informāciju un  mācās, lai kādā mirklī “šautu ārā” jaunas prasmes. Gluži kā ar Fejiņu. No malas varētu šķist, ka viņa neko jaunu neapgūst, taču, kad nāk ārā jaunās prasmes, saprotu, ka viņa tās ilgi, ilgi turējusi iekšā, lai kādā momentā, kad būtu pārliecināta, ka tiešām to spēj, dotu ārā.

Tagad mūsu mājās ir ienākusi fizika. Tas noteikti skan ļoti sarežģīti, jo sevišķi tad, ja runājam par bērnu, kurš tikai trīs mēnešus kā pārkāpis gadiņa slieksnim, taču tā patiesi ir. Es tagad katru mīļu brīdi varu atkārtot skolā mācīto par zemes pievilkšanās spēku. Un skolā mācoties, atšķirībā no Fejiņas, man tas nešķita tik jautrs pasākums.

Tagad pilnīgi viss lido uz grīdas! Vienmēr! Un neatkarīgi no tā, cik augstu viņa atrodas no zemes. Vislielākā jautrība, loģiski, ir brīžos, kad Fejiņa sēž savā virtuves krēsliņā un rokā, vēlams, ir kāda metāla karote, kura, atsitoties pret virtuves flīzēm, rada tādu troksni, ka nevar nesmieties. Un ja vēl mamma karoti paceļ un iedod atpakaļ rokās – tas ir divtik jautri! Tad to var mest atkal un atkal, un arī smieties.

Protams, reizēs, kad karote ir ar brokastu putru vai vakariņu sautējumu, man pašai tas nešķiet smieklīgi, taču pukoties un bārties uz tik pozitīvi noskaņotu bērnu nav iespējams. Saslaucīšu jau es savu netīro grīdu, toties bērns – pārlaimīgs.

Zemi pievelk ne tikai karotes, bet arī bumbas. Tas tiešām ir kaut kas unikāls Fejiņas izpratnē. Vienu dienu, kad es viņas atnesto bumbiņu metu pret zemi tā, lai tā atlektu, mazulīte bija tādā sajūsmā, ka tik dzidrus un skanīgus smieklus, šķiet, iepriekš nekad nebiju dzirdējusi. Lieki teikt, ka pēc tam vēl ilgi Fejiņa ar bumbu rokās man sekoja katram solim. Varējām pavadīt vairākas dienas pēc kārtas, rotaļājoties tikai un vienīgi ar bumbu.

Pagaidām gan šķiet, ka bumbas mešana meitenei rada daudz lielāku prieku nekā ripināšana, jo pēdējais viņā nav radījis vēlmi darbību atkārtot. Bet ticu, ka pienāks laiks arī tam, jo bumbas un citu priekšmetu mešana pret grīdu taču ir daudzkārt jautrāka.