Superbēbīša dienasgrāmata: atmetot teicamnieces "sindromu" ceļā uz mīlestību

Superbēbīša dienasgrāmata: atmetot teicamnieces "sindromu" ceļā uz mīlestību

05. Jan 2017, 14:37 Kristīne Māmiņuklubs.lv Kristīne Māmiņuklubs.lv

Es un perfekcionisms? Es un teicamnieces sindroms jau no bērnības un skolas gadiem? Nē, ko jūs! Man vienkārši patīk jeb pareizāk sakot patika izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Būt labākajai mācībās, mājās, darbā. Visu sakārtot (meita joprojām dusmojas), pagatavot vakariņas, iztīrīt māju, paspēt pastrādāt, protams, kur vēl sevis palutināšana...

Un tad ģimenē ienāca pastarītis Edvards, kurš visu pasauli apgrieza kājām gaisā, izravēja no manis egoismu, vēlmi skriet, lekt un darīt un darīt un darīt. Ja godīgi, arī pirmajos Edvarda mēnešos no rītiem, kad Jānis un bērni devās uz dārziņu un skolu, paspēju jau saklāt galdu, paspēju sagataves vakariņām sagatavot, paspēju māju izsūkt ar Edvardu uz rokām, paspēju garās pastaigās iziet. Bet tas bija mānīgi,jo bija pēcdzemdību eirofijas iespaidā. Ejot mēnešiem, nogurums auga augumā, kas mijās ar sevis šaustīšanu,ka nespēju paveikt šo vai to, slīgstos vēl dziļāk nogurumā un vāveres ritenī,ka grūti visu pagūt.

Manas acis atvēra tā sajūta, ka man nevienam nekas nav jāpierāda un man ir jābūt pietiekami labai sievai savam vīram un pietiekami labai mammai maniem bērniem! 

Mēs nevaram būt labi visās dzīves jomās. Mēs nevaram sevi veltīt tikai vienai lietai, jo tad pārējie dzīves trauciņi paliks tukši. Tā ir nemitīgā balansēšana un līdzsvara meklēšana, lai visi trauciņi būtu vienlīdz pilni, gluži kā bērnībā ar brāli un māsu lejot sulu glāzēs un skatoties, vai nevienam nav vairāk ieliets. Sevi pazīstot, zinu,ka nevarētu sēdēt mājās. Bet nevarētu arī veltīt sevi tikai bērniem, jo, gadiem ejot, šī vēlme pierādīt sevi darbā mazinājusies. Tai pat laikā arī ģimenei sevi visu atdot negribu, jo esmu arī es, ir partnerattiecības, kas jākopj un jāveido. Mūžīgā balansēšana un dilemma.

Atmetot visas šīs maskas pagājušajā gadā, es sev patīku tagad labāk. Atļaujos skatīties uz lietām vieglāk, ieklausīties sevī, vairāk paslinkot, kad tas nepieciešams, atpūsties, atvilkt elpu, pateikt "Nē" (ar atteikšanu citiem man gājis visgrūtāk), ar vīru saskatīties un ļauties,lai viņš šodien uztaisa vakariņas... Edvards  ir mūsu ģimenes lielākais skolotājs un pārbaudījums, kas mainījis mani, manus uzskatus par to,kā es gribu dzīvot šo dzīvi un man daudz atklājis par emocionālo paškontroli, pašapziņas problēmām un personīgo izaugsmi.

Kā jums veicas ar perfekcionismu un līdzsvara atrašanu savā dzīvē? 

No sirds iesaku lekciju, lai parunātu, kādā slazdā mēs, mammas, sevi mēdzam iemest un kā no tā tikt ārā ceļā uz mīlestību!

Skatieties arī raidījumu šajā svētdienā Māmiņu Klubā TV3 plkst.8:50, kur es dalīšos stāstā par perfekcionismu un teicamnieces sindromu :)!

Edvarda māmiņa

 

Jauna nodarbība: Mammas un perfekcionisms? Cēloņi un risinājumi

Kā izkļūt no perfekcionisma slazda?

Daudzi no mums cenšas būt ideāli visās dzīves jomās – ideāli vecāki, ideāli darbinieki, ideāli partneri… Taču diemžēl ne vienmēr tas izdodas, un tad mūs pārņem vainas apziņa un paškritika, ka nevaram būt tik labi, cik gribētos. Šī nodarbība būs veltīta tam, lai mēs labāk iepazītu paši sevi un caur sevis izziņu izprastu iemeslus, kādēļ uzstādām dažādas prasības ne tikai sev, bet arī saviem bērniem.

Nodarbības laikā aplūkosim šādas tēmas:

  • Kāpēc mēs vēlamies būt ideāli?
  • Ko mēs zaudējam, dzenoties pēc iedomātiem standartiem?
  • Kā vecāku perfekcionisms ietekmē bērna personības veidošanos?
  • Atšķirība starp perfekcionismu, pedantismu un mērķtiecību.
  • Nepilnīgumu pieņemšana – ceļš pretī sevis un citu mīlestībai.
mamma27 mamma27 05. Jan 2017, 16:59

Ak, laikam jau tas trešais noliek pie vietas 😃 Lai ari man tāds perfekcionisms īsti nav bijis,bet ik pa laikam kārtībai jābūt. Tomēr man jau ar otro parādījās- tas ir radošais haoss. 😃JO es nevarēju -darbs, māja, dārziņš, veikals un vēl kāds pasākums! Tagad ar trim?! Pagaidām var teikt -nav jau tik traki- bet kad atsākšu strādāt,tad jau nereāli iedomāties celšanās, brokastis, darbs, māja, veikals ,dārziņš, skola, ......un vēl vakariņas, un ES!? Noteikti būs grafiks ,jo citādi laikam nesanāks! Esam daudz un pašplūsmā visu nevar atstāt -un es viena visu negribu un nevaru izdarīt. Domāju,ka pēdējais laiks ļaut un likt piedalīties ikdienas dzīvē -vīram un lielajiem bērniem! Un tad jau būs vieglāk. Un kādreiz pastumt ar kāju zem gultas visu un atkrist dīvānā un ieēdt saldējumu un paskatīties filmu 😃! Lai mums visām izdodas!

mamma88 mamma88 05. Jan 2017, 16:27

Cik loti pazistama ta pecdzemdibu eiforija,kad viss ir lieliski,viss ir labi,visu var paspet,bet tad viena diena,bukss,un sak skist,ka rokas aug no mugurpuses,neko nevar paspet.

Bērni mūs izmāca un nedomāju,ka tagad būtu kļuvusi slinkāka, tikai tās prasības un vajadzības ir citas! Lai mums visām izdodas atrast zelta vidusceļu!

05. Jan 2017, 14:31

Izspraukties*

05. Jan 2017, 14:30

Es tevi saprotu ļoti labi!! Arì man šī atklâsme nāca tieši pēc trešâ bērna piedzimšanas! Lai gan..perfekcionisms ik pa laikam grib izspraugties,bet ar ideālo māju un bērniem vairs nevaru-vienkārši fiziski. Ar katru bērnu tas perfekcionisms arvien vairâk sarūk un atbrīvo. Jo tiek atmestas nesvarìgas,izsūcošas lietas. Un esmu sapratusi,ka mana dzīve ir mana un citu dzīves- citas. Pat ja šķiet,ka kâda ir perfekta-tâ nav taisnība. Vienkārši cita sieviete savas 'nekārtības' slēpj rūpīgāk,cita-par tām vispâr neiespringst un dzīvo savu dzīvi tādu,kāda tā ir.