Robis muzikants

Lai arī tikai nepilnu gadu vecs, mazais Robis jau zina, kas ir mūzika un ka ar mūzikas instrumentiem jāapietas uzmanīgi. Un kā gan ne, ja kopš 5 mēnešu vecuma viņš ik nedēļu apmeklē mūzikas skoliņas nodarbības, bet jau kopš brīža, kad atradās vēl tikai mammai vēderā, katru dienu klausījās mammas dziedāšanā un mūzikas ierakstos. Sākot ar roku un beidzot ar Bēthovena simfonijām.

Mājās Robim ir viens nopietns mūzikas instruments – liels, skaļš un smags. Vecvectēva akordeons. To gan Robis vēl plecos nevar uzlikt un nospēlēt „Kur tu teci, gailīti”, taču klimperēt kā klavierītes gan. Un ja vēl mamma, kamēr mazulis plinkšķina pa taustiņiem, pavelk akordeona un tas sāk skanēt... Ui, tad ir jautrība, milzu pārsteigums un interese vienlaicīgi.

Taču tas nav viss. Ņemot vērā, cik ļoti dēlam mūzikas skolas nodarbībās patīk darboties ar marakasiem, mēģinot no tiem izdabūt visdažādāko ritmu, mājās izveidojām savas variācijas par šo mūzikas instrumentu – lielākās un mazākās pudelēs, arī analīžu trauciņos sabērām lielākus, mazākus makaronus, zirņus un... instrumenti gatavi! Nu mēs varētu citiem nospēlēt veselu marakasu koncertu.

Vislielākā muzicēšana ir agri no rītiem, kad, ritma grabināšanu pavada sajūsmas pilni spiedzieni un tipināšana mūzikas instrumenta grabināšanas ritmā. Koncerta otrais cēliens seko vakaros – kad ir izbaudīts vannošanās process, noķertas jaunas emocijas, kuras obligāti nepieciešams izlādēt, muzicējot.

Mūsu ģimenes lielo mūzikas instrumentu – akordeonu – mēs ceļam ārā no kastes ik pārdienas. Pirmajā reizē, izdzirdot bagātīgo skaņu, kas nāk no jokainās kastes, dēls uzrāva lūpu un nobirdināja asaru, tā teikt, kas tas par briesmoni, kas mammai uz pleciem uzkāpis? Bet ar katru nākamo reizi Robis jutās aizvien drošāks, saprotot, ka tas ir labais. Protams, nav mūsu mērķis uzspiest Robim kāda mūzikas instrumenta apgūšanu, jo patlaban, bērnībā, tai jābūt kā rotaļas sastāvdaļai, kas palīdz attīstīt ritmu, valodu, motoriku. Bet kas to lai zina, kā būs ar gadiem, varbūt Robis dienās reiz kļūs par nākamo Paulu, Kalniņu. Kas zina.

Patlaban šķiet, ka Robis bez mūzikas skolas nodarbībām vairs nevarētu iztikt. Divas nedēļas pēc kārtas nācās skolas apmeklējumu izlaist, un puika, it kā kaut kas trūkstu, ierastajos trešdienu rītos kļuva pavisam nevaldāms. Un kas gan tā bija par sajūsmu, kad jau atkal varēja atgriezties pie saviem klasesbiedriem, skolotājas un mūzikas instrumentiem! Laime pilnīga.

Protams, katru dienu un nepārtraukti arī mūziķis nevar spēlēt instrumentus. Gribās arī nedaudz atpūsties. Un tad mēs talkā ņemam savu mūzikas aparātu. Robis izvēlas disku un lai skan mūzika!