Katra diena kā jauns piedzīvojums - Fejiņa mācās jaunus vārdiņus un atdarina lielākos

Katra diena kā jauns piedzīvojums - Fejiņa mācās jaunus vārdiņus un atdarina lielākos

11. Jun, 02:35 FejuFeja FejuFeja

Fejiņa aug lielāka un gudrāka. Reizēm atliek vien pabrīnīties, cik gan apķērīgi ir mūsu bērni – visu laiku vērojuši mūsu darbības, tie pēkšņi ņem un atdarina pat to, kas mums šķiet tik nebūtiska ikdienas darbība.

Piemēram? Lai arī cik ļoti es atbalstītu bērnu vadītu ēšanu, to izmantoju arī, audzinot vecāko dēlu, taču ar Fejiņu šis piegājiens negāja cauri. Mazākai esot, piedāvāju viņai gabaliņos sagrieztu ēdienu, kuru meitēns centās norīt vienā piegāijenā, līdz ar to, bija ļoti augsti aizrīšanās draudi (dažkārt arī aizrijās), tāpēc sapratām, ka katram bērnam vajadzīga sava pieeja. Un ja kaut kas der vienam, iespējams, citam neder. Tāpēc piedāvāju meitai putras un biezenīšus, barojot viņu ar karotīti. Tagad kādu laiku Fejiņa pati cenšas ēst ar karotīti. Ja iepriekš tā bija tikai tāda ēdiena pastumdīšana pa šķīvi (šeit neskaitīšu putras un blenderētu ēdienu, bet gan, piemēram, dārzeņu sautējumu ar reāliem dārzeņu un gaļas gabaliņiem, makaronus, griķus u.tml), tad tagad mana pusotrgadniece veiksmīgi prot ēdienu ar karotīti dabūt arī līdz savai mutei. Protams, gadās, ka kādreiz kāds zirnītis nebēdnīgi aizmūk uz grīdas, tāpat arī pēc citu ēdienu ēšanas virtuves grīda un galds parasti ir kā īsts kaujas lauks, bet tas piederās pie lietas. Soli pa solītim nonāksim arī līdz smalkajām manierēm.

Gana ilgu laiku pieredzējusi, ka viņu baro mamma, Fejiņa tagad grib atdarīt. Parasti, apēdusi pati kaut ko, nākamā karotīte ceļo uz manu muti. Ļoti mīļa meitene, parūpēsies, lai arī mamma nebūtu izsalkusi.

Ja par atdarīšanu, tad var droši apgalvot, ka mūsu ģimenē aug īsta dāma. Par savu drēbju skapja regulāru pārkārtošanu un cenšanos apģērbu pārvilkt vienas dienas ietvaros vairākkārtīgi, pat vairs nestāstīšu. Tagad Fejiņa nonākusi līdz jaunam līmenim. Vienu dienu dāmiņa uz grīdas atrada brāļa nomesto zīmuli. Protams, zīmulītis tika pacelts. Bet, kas tālāk? Fejiņa uzstājīgi tuvojās man, rādot, ka vajag pieliekties. Nesapratusi, kas nu būs, pieliecos tuvāk meitai, kura ar atrasto zīmulīti... rādīja, ka man vajag uzkrāsot lūpu kontūru. Īstena dāmīte! Tāpat kā viņas lielā sajūsma par pūderotu. Kad ar mīkstajiem sariņiem pieskaros viņas vaigiem, Fejiņa labsajūtā aizver acis un smaida.

Lūk, tā nu mums iet. Tagad ar katru dienu Fejiņas vārdu krājums tiek papildināts ar aizvien jauniem vārdiņiem – atā un čau jau ir ikdiena. Tagad, kaut ko pasniedzot, seko vārdiņš “ūdzu”, savukārt, kad mazulim gribās padzerties, Fejiņa pienāk pie manis vai sava tēta, sakot “ūdā”. Tāpat arī vārdu krājumā ir “kāja” un citi vārdiņi.

Ir tik interesanti vērot, kā aug bērni. Katra diena kopā ar viņiem ir kā jauns piedzīvojums!

Lai mums un jums skaista vasara!