Pirmais lidojums ar mazuli

Pirmais lidojums ar mazuli

14. Aug 2017, 16:03 Banija_lv Banija_lv

Pēdējos gados mēs reizi gadā dodamies tālākos ceļojumos. Iepriekšējā gadā braucām ar automašīnu uz Horvātiju. Biju jau gaidībās, puncītis bija gana liels, tāpēc vietā bija uztraukums par to, kā garo braucienu izturēšu.

Vienojāmies, ka brauksim ar nakšņošanu Polijā, jo brauciens vienā piegājienā, kā to darījām, kad ar auto uz Horvātiju braucām pirmo reizi (tad dēlam bija 1,5 gads), priekš manis būtu pārāk nesaudzīgs pasākums. Viss bija izcili - piestājām vien, šķiet, vienu vai divas reizes, un veiksmīgi sasniedzām galamērķi.

Tagad, kad meitiņai astoņi mēneši, atkal esam ceļa jūtīs uz Horvātiju. Lai mazulītei būtu vieglāk, nolēmām ceļot šādi - vīrs ar dēlu brauc ar auto, savukārt mēs, meitenes, lidosim.

Līdz lidojumam atlikusi mazāk nekā diennakts, savus ģimenes vīriešus esam pavadījuši ceļā, un man vēderā sāk skraidīt skudriņas, jo ir uztraukums par to, kā būs? Lidojusi iepriekš esmu tikai vienu reizi (kāda sagadīšanās - arī uz Horvātiju), taču toreiz tas bija čārterlidojums, līdz ar to, bija jābūt ļoti stulbam, lai kaut ko sajauktu un kaut ko saputrotu. Un toreiz lidoju kopā ar vīru, tātad, bija drošāk.

Tagad kārta pirmajam lidojumam kopā ar meitiņu. Esam jau iečekojušās, mantas rokas bagāžā gandrīz jau sakrāmētas, iekāpšanas kartes sagatavotas... Un uztraukums aug augumā ar katru minūti. Kā būs? Kā meitiņa reaģēs? Vai visu ceļojuma laiku (2,5 stundas) neraudās?

Tad nu tā... Esam sasnieguši veiksmīgi galamērķi un nu par to, kā mums gāja. 

Lidmašīnas reiss bija 8.00 no rīta, tāpēc cēlos jau 4.00. Pirmais darbiņš - sazvanīju taksi, lai tas atbrauktu mums pakaļ. Ieradās tāds manāmi sapīcis vīrs, kurš, kamēr beņķīti sprādzēju bērnu, salocīja mūsu ratus... Salocīja tā, ka norāva to jumtiņu un, kā secināju, izkāpjot lidostā, bija salocījis arī ratu stīpu. Paldies Tev, BalticTaxi!

Lidostā bijām 5.00. Lai gan reģistrējusies lidojumam biju jau internetā, drošības pēc piegāju pie viena no AirBaltic lodziņiem, lai apvaicātos, vai arī mums ar meitiņu jāstāv zvērīgajā rindā? Izrādās, ir gan, jo, lai gan nav nododamas bagāžas, vajag piereģistrēt ratiņus un dabūt tiem uzlīmi. Neko darīt, stāvējām rindā. Pēc tam nesteidzoties izgājām visas kontroles. Vietā, kur pārbaudīja bagāžu, painteresējās, vai somā ir kādi šķidrumi. Bija! Biju paņēmusi līdzi mazulim pudelīti ar ūdentiņu. Darbinieks paprasīja atļauju un aizgāja pudelītes šķidrumu noskenēt. Kad noskenēti bija arī rati, devāmies tālāk. Gaidot un vērojot izlidojošās lidmašīnas, pabaroju meitiņu, izmantojām pārtīšanas telpu. Un 7.30 jau sakāpām autobusiņā, kas mūs nogādāja līdz lidmašīnai.

Mums iedalītā vieta atradās pašās beigās pie loga. Kamēr pie iekāpšanas lidmašīnā nodevām ratus, teju visi pasažieri jau bija sakāpuši. Aizejot uz savu vietu, ieraugot mūs, blakus sēdošie demonstratīvi nopūtās. Sak, gan jau sīcis visu lidojumu bļaus, kam mums tas. Tajā mirklī dūša bija nedaudz papēžos, bet nesaki "hop", pirms neesi pārlecis. Paceļoties gaisā lūdzu visus svētos, jo bija ļoti, ļoti bail, taču meitiņa, šķiet, tā arī nesaprata, kas notiek, un neizrādīja ne mazākās emocijas. Neilgi pēc pacelšanās, Laumiņa jau bija aizmigusi un nogulēja vismaz 30 minūtes. Aleluja! Tā sēžot centos pat nepakustēties, lai tikai mazo nepamodinātu.

Savukārt, pamodusies, mazā lēkāja man klēpī, ķiķināja un flirtēja ar blakus sēdošo sievieti. Un tā arī pagāja 2,5 stundas garais lidojums.

Pat tad, kad īsi pirms nosēšanās lidmašīnu kārtīgi pakratīja, Lauma neizrādīja ne mazākās emocijas.

Ja ne nīgrais takša šoferis, varētu teikt, ka mūsu lidojums izdevās pat veiksmīgāks nekā plānots.

Jāteic, ka tas mani ļoti iepriecināja, ņemot vērā, ka braukšanu ar automašīnu meita ļoti, ļoti nemīl. Izbraucienus ar auto parasti pavada Laumas bļaušana, tāpēc šodienas ludojums man bija īsts saldais ēdiens.