Neindēsim savus mazuļus!

Šodien, nākot mājup no pastaigas kopā ar savu mazo dēlēnu, pretī ratiņus stūma jaunā māmiņa ar, šķiet, savu mammu. Pie sevis nodomāju: “Re, cik skaista trijotne, trīs paaudzes izgājušas pastaigā.” Tiesa gan, manas domas strauji mainījās brīdī, kad ieraudzīju, ka omīte, ejot blakus ratiņiem, kūpina cigareti.

Variet jau teikt, kāda gan man daļa, kāpēc bāžu degunu tur, kur nevajag, jo katrs dzīvo tā, kā var un grib, bet nu, ziniet, mīļie. Ir tomēr robežas. Mazais bēbītis vēl nespēj pateikt savai omītei, ka viņš grib elpot svaigu gaisu nevis darvu un teju visu Mendeļejava tabulu. Savukārt neapdomīgā omīte, tā vien šķiet, ir aizmirsusi, ka smēķējot viņa indē ne tikai sevi, bet arī savus līdzcilvēkus, kuri atrodas blakus.

Abas sievietes, pļāpājot un elpojot dūmus devās tālāk gar mežu (iespējams, viņas domāja, ka elpo svaigo meža gaisu), mēs ar Robīti devāmies mājup, un es visu ceļu pie sevis domāju, kādēļ pasaulē ir tik daudz ļaužu, kuri bieži vien domā nevis ar galvu, bet gan citu galu?