Mazulis viss vienās pumpās

Nakts uz pirmdienu bija ļoti samocīta. Fejiņa bija atkal klusiņām izrāpusies no savas gultas, bet, tumsā lavoties uz mūsu gultu, atsitusies pret naktsskapīti. Varat vien iedomāties lielo kliedzienu, kas sacēla kājās noteikti visus mājas iedzīvotājus. Nu, gandrīz visus. Jo mūsu tēti nespētu pamodināt pat lielgabala zalves.

Tā nu pēc samērā nemierīgās nakts, kuras laikā Fejiņa te iečīkstējās, te ieraudājās, te prasījās samīļoties, pienāca rīts. Ieraudzījusi rīta gaismā savu saņurcīto bērnu, kurš izrāpās no gultiņas ar izpūrušiem matiem un nīgru omu, biju ar muti vaļā. Visa Fejiņas seja vienās pumpās! Patiesībā, ne tikai seja, bet pilnīgi viss mazais ķermenītis – sākot no mazajiem kāju pirkstiņiem, beidzot ar kaklu, seju, degungalu. Šķiet, vienīgā vieta, kur nebija sametušās pumpas, bija tikai galvas matainā daļa.

Mana pirmā reakcija – zvans vīram, lai pārliecinātos, vai arī dēls šorīt nebija pumpains. Bet nē, viss esot bijis labi. Taču drošības pēc pie rokas turēju telefonu, jo mazums, kurā mirklī piezvanīs audzinātāja, lai pateiktu, ka arī lielais brālis pārvērties par punktainu mušmiri.

Iedevusi meitiņai ¼ Tavegyl, vadījām savu dienu, kura izvērtās pavisam nīgra, jo viss, ko mazā Fejiņa vēlējās, bija tikai un vienīgi dzīvošanās mammai uz rokām. Paralēli tam prātā apsvēru dažādus variantus un iemeslus, kas varētu būt izraisījuši pumpas. Nedēļas nogalē neapmekējām nevienu publisku vietu, nebijām pat veikalā, tāpēc lipīgas kaites no citiem nevarētu būt pielipušas. Un, ja tā būtu lipīga, tad visticamāk, ka slimība garšļaukus būtu nolikusi abus bērnus, jo dēls līdz šim nav izslimojis ne masaliņas, ne vējbakas, ne skarlatīnu vai kādu citu lipīgo kaiti. Bet kaut kādam iemeslam taču jābūt, pumpas nevar sarasties vienkārši tāpat.

Sāku cilāt prātā visu, ko nedēļas nogalē esam ēduši. Jāteic, ka viss kā parasti – kotletīte, kartupelis, kartupeļu biezenis, cepta vistiņa. Un jā, iespējams, noķerts arī vainīgais. Lai arī esmu ar visām četrām par to, ka ēdiens tiek gatavots mājās, tostarp, arī kārumi, svētdiena bija tā reize, kad mūsu mājās uz galda nonāca Rimi cepumi. Loģiski, ka tad, kad lielie ar ko tādu mielojas, arī mazākais gribēja nogaršot. Jāteic, ka Fejiņa neapēda ne veselu cepumu, pat ne pusi vai ceturtdaļu, taču, acīmredzot, sastāvā esošās vielas bijušas tik spēcīgas, ka izraisījušas smagu reakciju. Varat mest tagad manā virzienā akmeņus un dēvēt par sliktu māti, jo atļauju bērnam ēst tādas draņķības. Piebildīšu vien, ka mūsu mājās tā nav ikdiena, šis bija izņēmums. Un izņēmumi var būt liktenīgi.

Šī ir jau otrā diena, kad Fejiņu klāj pumpas. Jauni izsitumi klāt nav nākuši, tie diennakts laikā, manuprāt, kļuvuši nedaudz gaišāki.

Lielais brālis tagad ir kļuvis par čaklāko roku mazgātāju pasaulē, jo, baidoties, ka viņam pielips no māsas pumpas, rokas tiek mazgātas ar ļoti lielu regularitāti. Savukārt kārumiem mūsu mājās uz kādu laiku ir pieteikts tabu, bet veikalos iegādātajiem našķiem būs turpmāk jāiziet īpaši smaga sastāva kontrole.

Ļoti ceru, ka rītdiena jau nesīs vēl labākus rezultātus un līdz nedēļas nogalei pumpas būs palikušas jau vēsturē. Vismaz šodien, salīdzinot ar vakardienu, Fejiņa ir jau daudzkārt labākā noskaņojumā.