Māsa un Nekārtības rūķītis

Lai gan lielākoties lielā brāļa un mazās māsas attiecības mums ir izcilas (labāk nekā varēja gaidīt), ir reizes, kad lielo brāli piemeklē kreņķis. Vērojot dēlu, redzu, ka viņš šajās reizēs būtu gatavs no dusmām spert zemes gaisā, taču vienmēr savaldās, jo apzinās, ka viņam spēka  ir vismaz divas reizes vairāk.

Pastāstīšu par kādu nesenu gadījumu.

Mums mājās cieņā ir grāmata par Nekārtības rūķīti. Tiem, kuri šādu grāmatu nezina, tad pastāstīšu, ka stāsta galvenā varone ir kāda meitenīte, kurai nu pavisam nepatīk kārtot mantas. Un tad kādu reizi naktī, kad visi jau guļ, viņu apciemo Nekārtības rūķītis, kurš visas izmētātās lietas paņēma sev līdzi. Tad nu meitene devās ceļā, lai savas lietas atgūtu. Viegli negāja, jo rūķītis lika veikt vairākus pārbaudījumus.

Ja iepriekš arī mums mājās dažkārt bija problēmas ar mantu kārtošanu, tad pēc šīs grāmatas nopirkšanas un izlasīšanas katru vakaru visas rotaļlietas pašas atrod savas vietas. Ne reizi vairs nav bijis jāaizrāda, ka nebūtu sakārtota istaba.

Taču tagad mums mājās ir kāds cits bosiks, kurš tur rūpi, lai nekad nekas nebūtu kārtībā. Kur mazā Fejiņa ieskrienas, tur aiz viņas paliek tikai viņai saprotama kārtība. Tiek izkrāmēts viss, kas krāmējams, tiek norauts uz grīdas viss, kas atrodas nedaudz augstāk par zemi un nav pieskrūvēts, pielīmēts. Un, ja tas kaut kas nav ar rokām aizsniedzams, tad Fejiņa ir gatava spiegt tik ilgi, kamēr izdomās, kā līdz gribētajai lietai nonākt.

Loģiski, ka tikko gadu sasniegusī māsa vēl neprot sakārtot aiz sevis, tāpēc lielākoties kārtošanu viņas vietā paveicu es, dažkārt palīgā lūdzot brālīti, kurš savu palīdzību neatsaka, jo esam vairākas reizes pārrunājuši, ka kādreiz, kad viņš bija maziņš, tad viņa rotaļlietas kārtoju es.

Un tā nu paiet mūsu dienas . Bardakā. Ja godīgi, tad mājokli tagad mēdzu piekārtot vien vakaros, kad visi jau aizgājuši gulēt, jo savādāk, nav jēgas. Nepaiet ne 5minūtes, kad jau atkal istabas izskatās kā pēc viesuļvētras.

Tā kādu vakaru, kad brālis devās gulēt, iegājis savā istabā, puika gandrīz sāka raudāt, jo tur bija plosījusies Fejiņa... Izmētāti lego Duplo kluči, spēļu mašīnas. Nu, tur pats velns varētu savu asti pazaudēt. To visu ieraugot, mans mazais lielais dēls tikai klusiņām izdvesa – un kā tad nekārtības rūķītis? Viņš taču šovakar noteikti atnāks.... bet tā bija māsa!

Pati pēc tās dienas vakarā biju nogurusi un vismazāk vēlējos kārtot rotaļlietas, taču apzinājos, ka mazais cilvēkbērns uz savu māsu tagad ir TIK ĻOTI dusmīgs, jo viņa aiz sevis nekad nesavāc, bet, naktī atnācis, nekārtības rūķītis savāks viņa mašīnas, viņa Lego.

Ko man atlika darīt? Nomierināt dēlu un teikt, ka es sakārtošu... Un tā nu es, kad jad visi bija devušies gulēt kārtoju rotaļlietas. Lai Nekārtības rūķītis mūsu mājām ietu ar līkumu.