Kad bērns, lai panāktu savu, izmanto savdabīgu psiholoģisko teroru

To, ka bērnus nevajag un nedrīkst salīdzināt, es zinu arī bez gudras literatūras lasīšanas un ekspertu ieteikumiem. Tieši tāpēc man bērnībā riebās mūzikas skolas nodarbības, jo tajās specialitātes skolotāja vienmēr teica – ai, ai, Andris gan gammas prot spēlēt labāk, ai, ai, Poļinai šī etīde padodas labāk. Kāda jēga gan censties un mācīties, ja Tev katru reizi aizrāda, ka kādam sanāk labāk?

Tagad, kad esmu divu bērnu mamma, vienmēr, kad gribās salīdzināt, iekožu sev mēlē. Tomēr kaut kur kādā smadzeņu nostūrītī tas salīdzinātājs man sēž iekšā. Un šodien pēc pastaigas ar Fejiņu es aizdomājos par to, ka viņas brālis nekad, nekad nav kritis uz zemes, vārtījies, ja kaut ko nav dabūjis vai ir saņēmis kādu aizrādījumu. Noteikti sirsniņā viņš izsāpēja savu sāpi par to, ka mamma nemet monētiņu lielveikalos esošajās dūcošajās un šūpojošajās mašīnītēs, taču nekad nav reaģējis ar kliegšanu, dūrēm pa gaisu vai vārtīšanos. Toties Fejiņa gan. Pretstatā mierīgajam un nosvērtajam brālim viņa ir kā īsts velnēns. Šodien pat – tiklīdz neļāvu skriet aizaugušā pļavā, kur nezāles viņai līdz kaklam, mana meita metās zemē un vārtījās pa smiltīm. Nu, gluži kā suņi, kas kaifo, vārtoties pa izkašātu bedrīti, karstā dienā ķerot veldzi. Tikai Fejiņa nevis kaifoja, bet bonusā vēl skaļi no neapmierinātības kliedza. Ui, kā tādās reizēs man vajag savaldīties, lai nesāktu kliegt. Ko darīt? Lai jau vārtās. Drēbes izmazgāšu, toties varbūt pēc 101.reizes meita sapratīs, ka mamma tomēr ir ciets rieksts un nepakļausies visām viņas iegribām.

Labi, iebrišana nezālēs, kur noteikti čum un mudž no ērcēm vai tā vien gaida kāds kārtējais suņa sū..., būtu tīrais sīkums, salīdzinot ar Fejiņas prasmi manipulēt ar vecākiem daudz cietsirdīgākā veidā. Kādā? Tādā, ka esmu pat vērsusies pie ģimenes ārstes un nu gaidām rindā vizīti pie neirologa.

Reizi pa reizei uznāk situācijas, ka mirklī, kad Fejiņai kaut ko aizliedzam, piemēram, neļaujam rāpties uz galda, plēst grāmatu vai darīt ko citu, kas varētu vai nu apdraudēt viņas veselību, vai vienkārši nebūtu vēlams, pusotrgadnieks ievelk dziļi elpu un aiztur to... tā sekundi pēc sekundes Fejiņa kļūst aizvien zilāka, lūpas zilākas, bet viņa pati piedzīvo savdabīgu samaņas zudumu, kura laikā kļūst ļengana un neelpo. Šādās reizēs esmu tuvu izmisumam, bērnu kratu, kliedzu, lai elpo. Šādas reizes nav bieži un nav arī izteiktas regularitātes, taču katra reize, kad Fejiņa ievelkt elpu, lai no dusmām iekliegtos, man ir uztraukuma brīdis par to, vai meitēns atkal neizspēlēs savu vardarbīgo psiholoģisko triku.

Kādu dienu, kad šādas situācijas dienas laikā piedzīvojām pat divas reizes, devos pie ģimenes ārstes uz konsultāciju. Ārste mūs pieņēma ārpus kārtas un kabinetā pavadījām ilgāku laiku, lai pārrunātu situāciju, izdomātu, kā rīkoties.

Šādiem samaņas zudumiem vismaz pagaidām ģimenes ārste neredz iemeslus, kas varētu sakņoties kādā veselības problēmā. Tas ir psiholoģisks veids, kā bērns cenšas panākt to, ko grib, par spīti visiem un visam. Par spīti tam, ka šādā veidā visvairāk pāri nodara pati sev. Ko darīt? Runāt, runāt un runāt ar bērnu, ka ne visu dzīvē var dabūt un panākt. Patlaban Fejiņai jālieto pirms gulētiešanas Magne B6 un tālāk, kad satiksimies ar neiroloģi, jau runāsim par turpmākajām nepieciešamajām pārbaudēm. Iespējams, būs nepieciešama elektroencefalogrāfija.

Tagad nedēļu ir miers. Histēriskās lēkmes ir pierimušas. Taču, neskatoties uz to, katru reizi, kad Fejiņa sapukojas par to, ka kaut ko mamma vai tētis viņai neļauj darīt, gaidu ar lielām bažām.