Fejiņas mīļākā rotaļa - augstāk par zemi

Man jau no dabas ir tendence uz sirmiem matiem, bet ar Fejiņu es nosirmošu rekordātri. Un tas ir tikai sākums! Kur vēl laiks, kad meitene sāks doties uz diskotēkām, pārdzīvos par puišiem un aizies lielajā dzīvē. Ui!

Mans bērns ir dzimis īsts klinšu kāpējs. Uzkāpt uz naktsskapīša ir jau norma. Respektīvi, nekas īpašs. Katru reizi gan meitu par to stingri nobaru, taču nu jau kādu laiku šāda izklaide nav atkārtojusies, jo... ir jaunas, augstākas virsotnes, kuras iekarot. Tā Fejiņa pati ir iemanījusies ierāpties savā barošanas krēsliņā un, ja vajag, arī uzkāpt uz virtuves galda. Ieraugot viņu apmierināti sēžot virtuvē uz galda un ēdot, mana sirds pamirst un kājas kļūst stīvas, jo cik gan tur vajag, lai viņa nolidotu lejā, lai kāpiens būtu neveiksmīgs. Kā saka vīramāte – paskat, cik viņai tas veikli sanāk, viss ir labi, jo nenokrita! Jā, jā, nenokrita gan. Šoreiz un pagājušajā reizē nenokrita, bet kas to lai zina, vai arī nākamā reize būs veiksmīga.

Nelīdz krēslu piebīdīšana pie galda, jo Fejiņa ir spēcīga meitene – viens, divi un krēsls ir aizbīdīts tā, kā viņai visērtāk. Šajās reizēs nožēloju, ka mums ir atvērtā tipa plānojums un uz visām dzīvokļa telpām nav durvis, kuras aizvērt.

Vismaz labi, ka durvis ir uz bērnistabu. Aizvakar piefiksēju, ka mazā dāma iesilda kājeles, cenšoties uzrāpties bērnu gultas otrajā stāvā. Savukārt vakar, kad vienubrīd dzīvoklī iestājās pilnīgs klusums, devos meklēt, kur gan meita palikusi. Izstaigāju visas telpas un nekā... līdz iedomājos pacelt acis augstāk. Ko es ieraudzīju? Fejiņa apmierināta sēž bērnu divstāvu gultas otrajā stāvā un ēd šokolādītes, kuras brālis sataupījis no savām Ziemassvētku paciņām. Laimīga, brūnu muti un pikta par traucējumu. Tagad durvis visiem mājiniekiem pieteikts obligāti aizvērt, jo Fejiņa naski tās pieskata. Atliek vien pieļaut nelielu uzmanības kļūdu, kad viņa jau ir istabā un kā veikls mērkaķēns uzrāpusies gultas otrajā stāvā.

Jā, rotaļas “augstāk par zemi” spēlēšana ir Fejiņas mīļākā rotaļa. Uzrāpties uz dīvāna atzveltnes un censties, stāvot kājās, noturēt līdzsvaru, uzkāpšana uz savas gultiņas maliņas. Galvenais, ko šajās reizēs daru, ir cenšos saglabāt mieru, jo apzinos, ka tiklīdz iekliegšos, viņa no pārbīļa var pazaudēt līdzsvaru un novelties zemē.

Vakar pie vakariņu galda vīram smēju, ka mūsu bērnus pat nav iespējams salīdzināt. Cik vecākais dēls vienmēr bijis nopietns un apzinīgs, tik Fejiņa ir parauta pa gaisu. Nav jau slikti, bet līdz noteiktam brīdim, kamēr tas neapdraud pašas veselību.

Ja par vakariņām, tad vakardien lielajam brālim pie galda neklājās īpaši viegli, jo Fejiņa bija izdomājusi, ka viņam ausīs vajag iestūķēt sviesta pupiņu pākstis. Bārām Fejiņu, bet viņai tas šķita pat ļoti jautri. Tik jautri, ka kaut ko līdzīgu centās atkārtot šorīt pie brokastu galda. Tas laikam ir kā signāls tam, ka man uzmanīgāk jāpacenšas pasekot līdzi, vai viņa neizdomā kaut ko sabāzt arī savās ausīs.

Turpinām spēlēt “augstāk par zemi” un pavadīt pēdējo mēnesi brīvībā, jo ar septembri meita uzsāks bērnudārza gaitas, bet es atgriezīšos darbā.