Dzīvojam sportiskā garā – pārvietojamies ar velosipēdu

Noteikti kāds mani sauks par dullu, bet... no rīta uz darbu un atpakaļ es braucu ar velosipēdu. 9km no mājām līdz centram, pa ceļam aizbraucot arī līdz bērnudārzam, lai atstātu tur Robīti. Katrs otrais kolēģis sašutumā vaicā, vai man nav bail? Tas taču esot bīstami! Jokojot atsmeju, ka, ja vēlas un tik ļoti par mani satraucas, var man uzsaukt taksi vai arī katru rītu braukt man pakaļ ar savu mašīnu, es jau nepretošos. Tomēr braukšanai ar velosipēdu ir savi plusi: nav jāmīcās piesmakušā trolejbusā, jāpakļaujas transporta kustības grafikam, var ieekonomēt biļetes cenu un arī apēstās kalorijas kūst kā saldējums saulē (šis faktors man tīk vislabāk).

Es esmu prātīga velobraucēja (grēkoju gan ar to, ka man nav ķiveres, taču dēlēnam gan ir laba, kvalitatīva), netraucēju gājējiem, neskrienu zem automašīnu riteņiem un drošības pēc ielas šķērsoju, velosipēdu tomēr stumjot nevis braucot, jo šķiet, ka tā ir drošāk. Un jāteic, ka ar visu savu prātīgo braukšanu, galamērķī nokļūstu vien 5-10 minūtes vēlāk nekā braucot ar sabiedrisko transportu, tātad, manuprāt, tas ir tā vērts.

Pirms velo sezonas uzsākšanas, lielas problēmas bija iegādāties velokrēsliņu dēlēnam. Ilgi meklējām informāciju, kādu labāk, vai tādu, kas stiprināms riteņa aizmugurē vai arī braucējam priekšējā, taču galu galā apstājāmies pie populārākā varianta –aizmugurē stiprināmā –, jo nebiju pārliecināta, vai spēšu vadīt velosipēdu, ja dēlēns sēdēs priekšā. Jāteic, ka arī tagad, kad krēsliņš ir aizmugurē, iesākumā šķita, ka ritenis ir teju nevaldāms, taču vien daži braucieni un māka rokā. Nav nemaz tik traki, vien jārēķinās, ka velosipēda smaguma centrs tagad ir mainījies, līdz ar to arī prātīgāk tas jāvada un apdomīgāk jābrauc līkumi, jā, arī, šķērsojot apmalītes, jābūt uzmanīgākai, lai nepārsistu velosipēda riteņus.

Kā Robertam patīk braukšana ar velosipēdu? Domāju, ka patīk, jo pat tad, kad pirms brauciena dēlēns ir niķīgs, sākot braukt, dzirdami sajūsmas pilni saucieni un komentāri par kaķiem, suņiem un garām braucošajiem auto. Un, kā saka auklīte, bērnudārzā rītos, kad Roberts iesoļo ar velosipēdista ķiveri galvā, viņš jūtas TIK svarīgs un pārāks, jo ir taču sportists.

Kā Tavā ģimenē sokas ar velobraukšanu?