Divgadnieku krīze, izlutināšana vai temperamenta īpatnība?

Divgadnieku krīze, izlutināšana vai temperamenta īpatnība?

03. Oct 2017, 09:16 Kristīne Māmiņuklubs.lv Kristīne Māmiņuklubs.lv

Tuvojoties divu gadu jubilejai, Edvarda uzvedība ir kā samainīta- mans mīļais, smaidīgais bērns, kurš reizēm parādīja radziņus un garastāvokļa maiņas- jo horoskopu zīme Svari taču, tad tagad pēdējās divas nedēļas uzvedība ir kā samainīta un 50- 70% laika mājās ir prasīgs, kaprīzs, spītīgs bērns.. Neder konkrētais apģērbu gabals, ne tā esmu nolikusi rotaļu mašīnu, ne tur sēžu, ne to daru. Grūti visiem ģimenes locekļiem.

Jaunākā bērna sindroms,kad gribas lielajiem bērniem aplauzt radziņus, jo jāiedod taču brālim- mazākais kā nekā. Iespējama, mūsu kļūda, lai izvairītos no kašķiem un raudāšanas, kas nu rezultējies ar vecuma divgadnieku krīzi un prasību kulmināciju augstākajā mērā. 

Protams, runājot ar psihologiem arī Māmiņu Klubā, skaidrs, ka starp diviem un trim gadiem ir laiks,kad bērns kļūst uzstājīgāks un izsaka savas vēlmes augstākos toņos, jo attīstās personības šķautnes, kad gribas visu pašam. Divgadnieki noteikti zina, ko vēlas un šī uzvedība var un arī kā novēroju mūsu mājās- kļūst- valdonīga- pašam jākāpj pa trepēm, nesot savu līdzsvara ritenīti, ļoti grib palīdzēt visos darbiņos- istabu tīrīšanā, ēst gatavošanā, lietu nešanā. Ja ir laiks, es tikai priecājos par kopā pavadīto laiku, bet ja situācija jau tā ir saspīlētā, veltīts maksimālais laiks, lai Edvards aktivitātes veiktu sev ierastā ritmā, tad bieži vien tāpat nākas šo rimto ritmu izjaukt un darīt tā,kā ir jādara.

Mierinājums, ka šajā vecumā dažāda apmēra histērijas ir normāla, ir visai niecīgs un neko neizsakošs, jo ikdienā ar to nākas saskarties atkal un atkal. Jā, jā, arī temperamentam ir sava nozīme un katrs bērns ar tādu jau piedzimst, un ģimenē var būt trīs bērni ar trīs dažādiem temperamentiem. Un lai cik līdzīgi būtu mani bērni, redzu, ka temperaments viņiem ir pilnīgi atšķirīgs un viņiem prasās katram savu pieeju.

20171002124526-61431.jpg

 

Ko uzsver arī psihoterapeite Diāna Zande, šajā vecumā:

- bērni patstāvīgi spēj spēlēties neilgu laiku un vēl nespēj dalīties, tieši tāpēc mīļāko rotaļlietu glabājam skapītī un izņem tikai uz gulēšanas laiku;

- mazajiem divgadniekiem ir grūti izdarīt izvēli un praktiski neiespējami pagaidīt un visu vajag tūlīt un tagad;

- viņi nesaproti iemeslu savai histērijai un neprot kontrolēt savas emocijas;

- divgadnieki kopē pieaugušos vai lielākos brāļus un māsas. 

Visu, visu augstāk minēto varu attiecināt uz sevi un pašreizējo situāciju ģimenē- mēs tik ļoti mīlam bērnus, bet šāda uzvedība dara piesardzīgu, pat tramīgu, jo nekad nevar paredzēt,kāda uzvedība ir sagaidāma konkrētā situācijā- dodoties pastaigā, kurp acis rāda, veikalā (lai gan cenšamies ar bērniem turp doties maksimāli reti), mājās, kad nevaram vienoties, ko ēst. Acu skatiens acīs- "Ahā, Tu skaties, tātad varu izrādīties" un kritiens gar zemi, asaru izspiešana... Nav jau pirmais bērns, bet ar katru šis periods ir pilnīgi citāds. Parasti šī krišana uz grīdas izbeidzas pati no sevis un nedancoju apkārt, gaidot, kad viņš nomierināsies, bet ir reizes, kad jāpaņem padusē un viss.

20171002124620-93926.jpg

Visu šo ikdienas krīzes periodu apgrūtina tas,ka Edvards nerunā pilnos teikumos un viņa izsauciens "Nē" vai runāšana savā valodiņā viņu spēj sadusmot vēl vairāk, jo mēs taču neprotam nolasīt viņa domas.

Tas pats attiecas arī uz fizisko spēju pārbaudīšanu un pat sevis izaicināšanu. No vienas puses tas ir pozitīvi- viņš iemācās tik daudz jauna un mēģina fiziskās aktivitātēs mēroties ar brāli, braucot ar skrejriteni, kāpjot zviedru sienā, mētājot bumbu grozā, bet tai pat laikā viņš īsti neizprot robežas un neprot pats apstāties, lai nenodarītu sev pāri, piemēram, lēkājot pa māsas gultu, izkritis ārā, vai kāja paslidējusi zviedru sienā. Un atkal-kā šīs aktivitātes ir jābeidz, tā klāt raudāšana, krišana gar zemi, jo mammas sirds lūzt un atkal grūti novilkt robežu, ko atļaut un ko nē.

Pagājušajā nedēļā uz bērnudārzu devāmies ar velo- viņš ar skrejriteni un lielais brālis ar velosipēdu. Rezultātā šodien centos būs divus soļus viņam priekšā un dabūju velo slēpt aiz aizkariem, lai laikus paspētu rīta gājienu ar ratiem un izvairītos no asarām, ka nenotiek pēc viņa prāta, jo jābrauc taču ar velo uz bērnudārzu. No vienas puses es tikai priecājos par šo vēlmi būt fiziski aktīvam un Edvardam patiesi interesē dažādas fiziskās aktivitātes, bet ir situācijas, kad tas vienkārši nav iespējams vai jādara nedaudz citādāk. Bet divgadniekam, kuram viss ir melns vai balts, grūti to saprast...

Tad kā rīkoties? Lai abas puses- vecāki un mazais bērns, kurš pieaug, justos labi? Mēs visi esam tikai cilvēki un arī mēs arī mēdzam sarāties uz bērniem un pateikt kaut ko,ko nemaz nedomājam, jo katram pacietības robežas ir atšķirīgas. Visu laiku mēģinu paturēt prātā par robežām un disciplīnu šo robežu ietvarā. Kas ir pats grūtākais man ikdienā? Lavierēt starp trīs bērnu vēlmēm, vajadzībām, mīlestību un stingrību, ko nepārtraukti mācāmies, lai kāds nepaliktu novārtā, kāds netiktu atstāts bez ievērības. Tāda mūžīgā mācīšanās sanāk. Pašreiz saprotu, ka esmu apmulsusi šajā visā un īsti nezinām, kā rīkoties, jo, protams, arī bērnudārzs dara savu- tur prasa disciplīnu un labu uzvedību, bet mājās atnāk un visas emocijas tiek izliktas. Iešu 17.oktobrī uz Diānas Zandes nodarbību par divgadniekiem, meklēšu palīdzību,kas jau ir pirmais solis uz izdošanos- mēģināt kaut ko darīt lietas labā! 

LEKCIJA DIVGADNIEKU VECĀKIEM MĀMIŅU KLUBĀ PIE DIĀNAS ZANDES: PIESAKIES!

Kā jūs tiekat galā ar divgadnieku krīzes histērijām? Pakļaujaties mazajam bosam vai ietiepīgi norādāt robežas?

 

NODERĪGS RAKSTS: DIVGADNIEKU- TRĪSGADNIEKU KRĪZE

Kristīne Māmiņuklubs.lv Kristīne Māmiņuklubs.lv 03. Oct 2017, 10:31

Mums šajā konsekvences jautājumā problēmas ar lielajiem bērniem, kuriem žēl mazāko, metoties žēlot. Es arī salasījos par šī vecumposma īpatnībām un šīs krišanas uz zemes ignorēju, aicinot to darīt arī pārējos ģimenes locekļus. Tā jau ir- teorijā šķiet, ka tas darbosies arī man, bet realitātē- ne vienmēr 😃

lauvinja lauvinja 03. Oct 2017, 10:11

Man šķiet vienīgais kas palīdz pieturēties pie kārtības ir kosekvence vecāku izsniegtajos noteikumos un skaidri definēti nosacījumi - piem. ja drīkst braukt ar skrejriteni uz b/d, tad drīkst - nevis vienu dienu drīkst, otru nedrīkst, bērnam šajā vecumā ir grūti saprast, ka vienu dienu laiks ir gana. Tas pats attiecas uz jrbkuru citu lietu - arī uz zemē krišanu, tiklīdz vienu reizi padosies, ka tas līdz, tā māka būs rokā. Tiesa ne visiem pietiek izturēt vāļāšanos pa zemi bez rezultāta pāris reizes, lai atmestu šo vēlmi. Mans mīļais jaunākais bērns ap 2 gadu vecumu zemē krišanu sava panākšanai testēja kādus 3 mēnešus ar īsiem pārtraukumiem, par laimi tikai mājās. Max 20 minūtes guļot uz grīdas koridorā, bez rezultāta. Bez tam, ja viņš bija nokritis protestā un es aizgāju uz citu telpu, tad mazais apklusa, piecēlās, attipināja pie manis, nokrita gar zemi un turpināja protestēt.