Bērnudārzs nojaucis podiņmācības progresu?

Mūsu bērns podiņmācību apguvis samērā raiti. Ar vīru kādu dienu spriedām, ka tas noticis daudz, daudz vienkāršāk nekā bijām iepriekš domājuši, jo šķita, ka tas būs sarežģīti, ilglaicīgi, tomēr tā nebija. Bērns pats rādīja, ka vajag uz podiņa, no rīta pamodās ar praktiski sausām autiņbiksītēm un pirmais darbiņš bija pamodināt mani, paziņojot, ka būs kaka. Protams, kad apsēdās uz poda, kaka arī patiešām bija.

Tomēr mūsu priekiem ir pienācis gals. Apvaicājos bērnudārzā, vai dēls prasās uz podiņa, uz ko man auklīte atbildēja, ka neprasās gan. Par to gan šaubos, jo puika mēdz samērā klusiņām pieiet un pačukstēt, ka tūliņ būs darīšanas. Kad to teicu auklītei, viņa pavisam svētā mierā apgalvoja, ka neprasot gan. Nu, ja neprasās, tad neprasās, pārbaudīt, kā ir patiesībā jau nevaru. Protams, pavisam iespējams, ka citā vidē bērns apmulst un aizmirst, ka viņam nepieciešams uz podiņa, taču pavisam nesenā ciemošanās pie radiem pierādīja, ka svešu cilvēku klātbūtne mazo nemulsina. Ja vajag uz podiņa, tad viņš to ir gatavs pateikt pat svešam cilvēkam.

Taču pēdējā nedēļā gan ir mūsu podiņapmācības rezultātus piemeklējis regress. Ja iepriekš autiņbiksītes lietojām vairs ejot tikai laukā vai arī uz nakti, tad tagad čurāšana un darīšanu kārtošana notiek biksēs, vairs neprasoties uz podiņa. Pie sevis nospriedu, ka tur savu iespaidu varētu būt atstājis bērnudārzs, jo, ja tad, ja prasās uz podiņa, taču lūgumu ignorē, pavisam loģiski, ka bērns sāk domāt, priekš kam gan censties, ja tāpat neviens neklausās.

Līdz ar to tagad mūsu podiņmācība pamatīgi buksē un no pamatīgas uzvaras esam atkrituši atpakaļ praktiski uz sākuma posmu.

Dalieties, lūdzu, viedokļos un padomos, kā jums veicās ar podiņa lietām tieši bērnudārzā? Varbūt bērns bērnudārza vidē uz podiņa tiešām, atšķirībā no mājām, neprasās?