Bērns - tik liels, bet tomēr vēl mazs.

Bērns - tik liels, bet tomēr vēl mazs.

11. Nov 2013, 15:05 Agnija Agnija

    Vēl pirms novembris mums atņēmis pēdējo, nu jau attāli par dzeltenu nosaucamu, koka lapu, man galvā skan piedziedājums no dziesmas ar Māras Zālītes vārdiem „Tik un tā”. To veicināja mana 16 mēnešus vecā dēla šī rīta darbība – kaut kas viņam vai nu bija izlijis, vai siekalas nopilējušas uz virtuves flīzēm.

   Viņš pieskrēja un paķēra kaut ko, kas viņa prāt varētu būt lupata (krekliņš) un notupies vēlējās saslaucīt slapjumu. Laikus ieraudzīju un piedāvāju lupatu, kas mājās paredzēta šim mērķim un dēls, to nomainot, cītīgi slaucīja grīdu.

   Šī nav pirmā darbība, ko bērns atkārto no vecāku veiktajām, bet šis rīts man deva impulsu to pierakstīt. Pierakstot es vēlos saglabāt šo mirkļa sajūtu, kad, skatoties uz augošo bērnu, ir tik duālas sajūtas kā jau pieminētajā dziesmā. Kā viņš ir izaudzis, kā viņš jau saprot, seko un atdarina. Un jautājums vēl lielāks – pa kuru laiku?! Jā, tik liels un saprātīgs, bet tomēr vēl mazs. Mazs, kad netiek galā ar emocijām, kad nedabon, ko vēlas. Mazs, kad vajag samīļot pēc kritiena, mazs vēl, kad jāieceļ krēslā. Mazs, jo es mamma šobrīd tā vēlos. Paņemt klēpī, apķert un nelaist prom.

11. Nov 2013, 18:40

Mīļi un patiesi..

aab aab 11. Nov 2013, 15:21

man šāda sajūta rodas arvien biežāk un biežāk! arī ar jauniem vārdiem un to salikumiem - klausos un brīnos - pa kuru laiku?! bet cenšos arī izbaudīt šādus mirkļus, tas viss ir pirmo reizi, bet drīz jau tā būs ikdiena!