Apgūt jaunas prasmes katru dienu

Katra diena gan pašai Fejiņai, gan vecākiem ir kā jauns pārsteigums, jo tiek atklāts kas jauns. No mazā, apaļīgā bēbīša, kuram krociņu tik daudz, ka ne saskaitīt, Fejiņa kļuvusi par slaidu dāmu, kurai bikses, kuras iepriekš bija uzspīlētas, tagad nokarājas.

Un kā gan lai nekļūtu slaida, ja kustās gluži kā ūdenszāle, uz vietas mierīgi nespējot nosēdēt ne mirkli. Jā, tas ir stāsts par mūsu Fejiņu. Ha, ja vien arī man kilogrami, skraidot viņai pakaļ, zustu tikpat ātri kā viņas krokas. Tiesa, neskatoties uz slaidumu, par meitenes kilogramiem uztraukties nav pamata, jo vēl aizvadītajā nedēļā ģimenes ārste apliecināja, ka Fejiņas svars un garums atbilst vislabākajiem priekšrakstiem.

Mainās ne tikai Fejiņas vizuālais izskats, bet arī viņas prasmes. Katru dienu tām piepulcējas kas jauns.

Vieslielākais prieks, šķiet, pašai Fejiņai ir par viņas prasmi staigāt. Kādu laiciņu “iestrēgusi” rāpošanas un staigāšanas uz celīšiem etapā, tagad jau kādu laiku maziņā skrien pa māju pati. Iesākumā tie bija vien pāris solīši, kas pārvarēti grīļojoties, bet tagad staigāšana vairs nesagādā nekādas grūtības. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka reizēs, kad viņai gribas nokļūt kaut kur ļoti, ļoti ātri, tik un tā talkā tiek likta staigāšana uz celīšiem. Acīmredzot, tāpēc, ka tā vismaz pagaidām izdodas daudz, daudz ātrāk.

Par to, ka staigāšana kļūst aizvien stabilāka, manuprāt, liecina arī fakts, ka Fejiņa bez problēmām spēj stāvot kājās pieliekties, lai paceltu kaut ko no grīdas. Jā, kādreiz šādās reizēs meitiņa vienmēr nometās uz celīšiem, bet tagad – bez problēmām pieliecas, paceļ... Ja runājam par pacelšanu, tad man mājās ir jauns, dzīvs irobotiņš. Katrs mazais puteklītis tiek atrasts un atnests man ar Fejiņas piebildi “paņem”. Jā, jā, Fejiņai ir attīstījies pincetes satvēriens! Tāpēc uzmanaties, mazie mūsu mājas puteklīši! Starp citu, mana meitiņa nav ar pliku roku ņemama. Gadījumā, ja vienkārši vairs nav neviena gruzīša, kuru atnest mammai, viņa tos sagādās pati. Vakar, atradusi mājās salveti, viņa to ņēmās saplucināt pēc iespējas smalkāk, lai pēc tam pa vienam kriksītim to nestu man (varat vien iedomāties, kā izskatījās mūsu mājoklis – kā pēc sniega vētras).

Spēja staigāt ļāvusi mazajai nebēdniecei noticēt saviem spēkiem, tāpēc tagad viņa pati var uzrausties rotaļu zirdziņa mugurā. Tiesa, šūpinātāja loma pagaidām vēl jāuzņemas man, bet gan arī šī prasme viņā ar laiku pamodīsies. Taču viens gan manai mazajai kāpelētājai un staigātājai sagādā vienmēr lielu kliegšanu. Mazajai māsai ļoti tīk uzrāpties uz bērnu mazā krēsliņa, lai noķeksētu no plauktiņa kādu brāļa mantu. Uzkāpt prot, bet nokāpt lejā – nē! Baidīdamās no kājās stāvošās pozas pietupties, lai tālāk apsēstos un norāptos no krēsliņa, viņa parasti uz beņķīša stāv un nebalsī kliedz, kamēr kāds atskrien un palīdz tikt lejā.

Jā, uz mutes kritusi Fejiņa nav. Iespējams, staigātāja savus pirmos patstāvīgos solīšus taupīja tādēļ, ka visu enerģiju lielākoties veltīja runāšanai, jo ļoti labprāt atdarina katru mūsu vārdu. Pati Fejiņa bieži vien rāda ar pirkstu uz dažādiem priekšmetiem, vaicājot “Kas?” Tad cenšos pēc iespējas skaidrāk nosaukt konkrētā priekšmeta vārdu, jo zinu, ka viņa to atkārtos. Tā nu Fejiņas vārdu krājumā ir ne tikai ČAU, ATĀ, MAMMA, TĒTIS, KAKA,  bet arī KAĶIS, AITA, MATI, ATNES, ATTAISI (tas gan, taisnības labad, vairāk skan kā ATAIS), savukārt, ja viņas klātbūtnē jūs nošķaudīsieties, viņa jums pateiks – APČĪ!