Meitiņas Evas dzimšana

13. Sep 09:15 Evita Romanova Evita Romanova

Tā kā pirmā pieredze ar akūtu ķeizaru bija emocionāli smaga un traumējoša, bija grūti saņemties otram bērniņam. Bet tomēr :)

Grūtniecība nebija viegla, nācās atmest vingrošanu dēļ dīvainām sāpēm, ka iekšā viss plīst, vēlāk atklājās gestācijas diabēts. Pēdējā vizītē pie dakteres, kad deva nosūtījumu uz 32 ned Usg skrīningu teica, lai esmu prātīga, jo meitiņai galviņa atrodas diezgan zemu.

Kādas 2 dienas pirms USG, es jutu, ka uznāk 'tās sāpes" kā pie dēliņa dzimšanas sāpēm (toreiz placenta atslāņojās). bet tās sāpes bija tik īslaicīgas,  ka man nācās piedomāt - man izlikās vai bija. Sāpe uznāk uz minūtēm 3 un tad pazūd uz kādām 6-7h. Nakti pirms USG, jau biežāk sāpes parādās un vēders šķita cietāks. Sāpes parādas pat pie neliela gabaliņa noiešanas. 

Aizvedām dēlu uz skolu - es viņu pievedu durvīm un gāju atpakaļ uz mašīnu - iekāpjot mašīnā tā iesāpējās, ka iekliedzos skaļi (iepriekšējās vēl varēja pieciest klusu).

Vīrs aizveda uz dzemdību namu, jo man tur skrīnings drīz vien būtu. Es izgaidīju garo rindu, ik pa laikam ciešoties.. USG viss kārtībā..meitiņai sirdsdarbība laba -nav kur piesieties. Bet es uzstāju - man nojauta,ka nav labi. Daktere pierakstīja pie izmeklējuma lejā, lai mani apskata ārsts un palūdza,lai mani aizved līdz uzņemšanai. Tur es jau iegāju saliekusies. Mani ātri vien ielika nodaļā. Vecmāte uzlika tonīšus, kas principā bijuši labi, ienāca nodaļas vadītāja-kas izteicās,ka USG rakstīts, ka viss labi, tad bez ceremonijām iebrauca-un saka dzemdes kakls,lai arī īss bet ir ciet. rīt izrakstīšot uz mājām. Vēlāk atnesa man pusdienas-uz ko ieteicos ,ka man gestācijas diabēts un neko īsti no pasniegtā es ēst nevaru- vecmātei bija vienalga- no šitā jau nekas slikts nebūs. es praktiski nepaēdu- bet sāka rasties nepieciešamība doties uz tualeti biežāk, protams tad arī vairāk sāpes rodas. Vecmāte atnāca uzlika tonīšus un teica,tad lai nestaigāju, ja sāp kad kustos. Bet tomēr ielaida vienu poti plaušiņām bērniņam.Drīz vien sāka sāpēt nežēlīgi-lieki teikt,ka aizstiepties līdz trauksmes pogai nebiju spējīga, bet nāca vecmāte ar meistaru,kuram izrādās bija jāskata tonīšu aparāts-jo viņš lāga nestrādā??? ieraudzīja mani gandrīz agonijā. Es neatminu momentu, kad blakus uzradās dr. A. Miskova, kura man taisa USG, -viņa arī neko neredzēja, bet palūdza parādīt, kur tieši man sāp, kad norādīju, viņa skatīja, un kaut ko pamanīja - tik izteicās, lai 5 minūšu laikā operāciju zāle būtu gatava. Man lika izņemt rotaslietas un stūma prom, pa ceļam lika parakstīt dokumentus. 

Mani uzlika uz galda, -anesteziologs iepotēja pretsāpju līdzekli un nu galvenā pote. Nesanāk - prasa citu adatu...to liek un mēģina ietrāpīt- Tad viņš no sirds izteicās - vai tiešām nevarēja tās kājas tuvāk vēderam pievilkt? Un, medmāsas ABAS automātiski manas kājas stumj tuvāk vēderam-BET ADATA IR MANĀ MUGURĀ :( es domāju es nomiršu, tāda strāva izgāja cauri locekļiem, es domāju es būšu paralizēts dārzenis. tad gan visi nebija laimīgi,kā kliedzu, lai arī iepriekš teicās var kliegt cik un kā grib, galvenais nekustēties,jo adata mugurā. Vai nav Ironiski?  beigu beigās izdevās, anesteziologs pārbijies mani vaktēja un ik pa laikam pārbaudīja vai esmu pie samaņas. Meitiņa dzima 32+5 nedēļās 16. septembrī , 14:44 un tieši 2.0kg.

vēlāk dr. Miskova meklēja, kuram līdzi telefons ar labu kameru- manā dzemdē bija caurums - kas atgadās reti. Plīsa dzemde iepriekšējā ķeizara rētas vietā.

Meitiņai  atkopšanās negāja tik labi, kā deliņam iepriekš - mēs vairāk kā mēnesi nodzīvojām slimnīcā. Smadzenītēm tūska apkārt. Un vēl visādas nianses. līdz šim jau bijušas 2 operācijas- akūtas.  bet tiksim galā, mani abi bērni - cīnītāji. Tik zīmīgi liekas tas, ka abiem bērniem, vienādā secībā atkārtojas veselības problēmas- pat operācijas sakrīt.

 

Atzīšu traumatiski- neesmu vēl tikusi pāri tam visam.