Mans dzemdību stāsts

Manas otrās dzemdības nesākās tā kā to būtu vēlējusies, arī akūtais ķeizars nebija prātā, bet šīs noteikti bija ļoti dziedinošas dzemdības. Tātad visu pēc kārtas - 2.08.2021 39.ned. apmeklēju savu ārstu un pierakstijām tonīšus. Tonīši bija labi, bet mans asinsspiediens pēdējās dienās sāka kāpt un turēties augšā. Tā kā pirmā skrīninga riskos man bija ļoti liela iespējamība uz preeklamsiju, tad daktere nosūtīja nākamajā dienā uz ierosināšanu. Ar drebošu sirdi sagaidījām nākamo rītu un devāmies uz Ogres slimnīcu. Jau liels prieks bij sastapt vecmāti, kas mazdrusciņ mazdrusciņ jau pazīstama, jau jūtos droši un pasargāti. Tā mēs iekartojāmies pirmsdzemdību palātā, dokumentu aizpildīšana un pārbaudes. Saņēmu arī ierosināšanas tableti. Tā nu mēs dzīvojāmies, pļāpājām un gaidījām kādu sāpīti. Ik pa laikam ienāca vecmāte apvaicajās,  ka mums iet un pierakstīja tonīšus. Kad pēcpusdienā sāka parādīties jau mazas kontrakcijas, jau nopriecājos un gaidīju to lielo sāpi ātrāk atnākam. Bet... toņi mazajam ik pa brīdim sāka palikt aizvien straujāki un straujāki. Apskatē atvērums tik 3.5cm, ūdeņus atvērt pa ātru. Tonīšus turpmāk klausāmies nepārtraukti, aparāts pīkst un pīkst, ka mazajam kautkas neiet pie sirds. Palātā biežāk un biežāk ienāk vecmāte un daktere. Mēģinām mani ar šķidrumu papildināt, parunājos ar puikuci, kas pa lietu, ar personālu apspriežam arī ķeizara variantu. Pati diezgan mierīga, kā Indijas zilonis, jo saprotu ka mans stress šobrīd bebim nu galīgi nav nepieciešams, vizuāli arī vīra kungs izskatījās mierīgs, bet droši vien nemaz tā nebija. Un pienāca tas brīdis, kad vecmāte izskrēja no palātas saucot dakterei " Dakter, nu ir galīgi tūtiņā." Tālāk ļoti operatīvi, atnes kreklu, cepurīti, vīrs palīdz pārģērbties, jo sajūta ka tiek skaitītas sekundes. Viens divi esmu jau gatava uz galda , lai dotos uz operāciju zāli. Īstenībā sirsnīgas sarunas ar vecmāti un sanitāri, kamēr izbraucam gaiteņus un nokļūstam pie spilgtajām lampām. Operāciju zālē ļoti humoristiska gaisotne, bet visi tik akurāti dara savu darbiņu. Esmu gatava, ārsti arī, redzu ka arī nodaļas vadītāja, kurā jau bija devusies mājās stāv pie galda. Anesteziologs visādi cenšas uzmundrināt, apjautājās par dažādām tēmām, bet man tik gribas klausīties to pirmo raudiens. Bet nav.. nu bāc, kur ir?... Tad dzirdu vārgu vaidu un viss. Vecmāte saka tālumā "Kārlēn, saņemies!". Mēģinu arī pati saņemties, bet asaras plūst. Nezinu gan cik bija pagāja laiciņš, vecmāte pielika ietīto bērniņu sabučot un nesa prom. Galvā protams miljons domas, bet tajā pašā laikā ļoti liela uzticēšanās speciālistiem. Kad tiku sašūta,  uzvesta pa gaiteņu labirintiem atpakaļ, ieveda palātā, kur vīra kungs guļ, un viņam uz krūtīm viens mazs ķipariņš. Puikucis ātri atguvies no tahikardijas, un bij gatavs baudīt āda āda kontaktu, vispirms ar tēti un tad jau ar mani. Pēc visa nāca gan vecmāte, gan ginekologs, gan bērnu ārsts izstāstīt kas bija noticis un kāpēc viss tā. Man tik ļoti laba pēcgarša palika pēc šīm dzemdībām, kas noteikti dziedināja manu pirmo pieredzi, un tas viss pateicoties personālam.