Es jau esmu vienas brīnišķīgas meitas mamma, bet es vienmēr biju zinājusi, ka vēlēšos būt divu bērniņu mamma.
Tā nu pienāca sajūta, ka ir pienācis īstais laiks padarīt meitiņu par lielo māsu, bet protams, tas nebija tik ātri kā gribētos un kad jau sāka zust cerība, pēc 8 mēnešiem, divas dienas pēc savas dzimšanas dienas, saņēmu vislielāko dāvanu - pozitīvu grūtniecības testu.
Tā nu sākās mans gaidīšanas laiks, bija gan saldi, gan rūgti brīži, katrā ziņā krietni atšķirīgāka grūtniecība kā pirmā.
Pienāca novembris - kā saka pēdējie metri klāt. Noliktais datums bija 22. vai 23. novembris. Oi, ko tik es nedarīju, lai ierosinātu dzemdības - ananāsi, pastaigas, mājas tīrīšana…Bet nekas no tā neiedarbojās, ir tāds teiciens kā saka, cerība muļķa mierinājums.
Protams, noliktais datums tā arī pagāja un bēbis ārā it nemaz nesteidzās. Sāku jau gatavoties dzemdību ierosināšanai - precīzs pirmo dzemdību atkārtojums.
Pienāca 29.novembris, jāstājas slimnīcā uz dzemdību ierosināšanu. Protams, viss trīc un dreb, bet kas jādara, tas jādara. Pēc apskates ārsts nolēma man dot dzemdes kaklu mīkstinošas tabletes ar cerību, ka viss sāksies pats no sevis. Tā arī visu dienu dzīvojos un pazīmju vispār nekādu, arī nakts pagāja bez jebkādām pazīmēm, ka kaut kas sāktos, vienīgi sāka izdalīties gļotu korķis.
30.novembris - knapi 7:30, dakteris klāt un saka, dursim ūdeņus. Es tāda pusmiegā, īsti vēl neko nesaprotu, bet kas jādara - jādara. Ap 8 pārdūra ūdeņus un aizveda uz dzemdību zāli, vēl atceros, kā māsiņa teica, lai nesteidzos, vīram paspēšu piezvanīt , nekas ātri nenotiek utt., bet sāpītes es jau sāku just ļoti ātri, atnākot jau uz zāli un strauji tās arī pieņēmās spēkā. Nolēmu, ka zvanīšu vīram, lai brauc šurp, jo pirmās dzemdības man bija straujas un iekšējā balss teica, ka šoreiz nebūs izņēmums.
Sāpes ņēmās spēkā, cietu tās mēģinot pareizi elpot un masējot muguras lejas daļu. (Tas man tik ļoti atviegloja pārdzīvot sāpi) Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad teicu vecmātei, ka tāda sajūta , ka vajag spiest. Viņa man īsti neticēja, jo pārāk daudz laika nemaz nebija pagājis, bet pārbaudot atvērumu - ta dā 10 cm! Jāsāk darīt pēdējais darbiņš. Jāpiemin, ka vīrs knapi paspēja uz izstumšanas procesu, par kuru runājām, ka varēs pagaidīt ārā , bet tā nesanāca, sēdēja vien man blakus.
Tad nu, pēc viena plīsuma, 9:34, 30.11.21., skaistā, ziemīgā, sniega pārpilnā rītā, pasaulē nāca mazā Jasmīna, 4,128kg svarīga un 53 cm gara princese!
Un no tā brīža jau viss kļuva mazsvarīgs, galvenā apziņa - man ir DIVAS burvīgas meitiņas!