Dzemdību stāsts

Vēlos Jums pastāstīt par savām otrajām, dziedinošajām dzemdībām! 

Man jāsāk ar atskatīšanos uz pirmajām dzemdībām. Pirms pieciem gadiem sagaidījām savu pirmo bērniņu, meitu Māru. Gaidot Māru es biju pilnīgi pārliecināta, ka dzemdēšu pati, jo ģimenes sievietēm bijušas ātras un skaistas dzemdības. Kā arī biju pārliecināta ka arī barošu bērniņu pati, nu katrā ziņā biju ar nesalaužamu nostāju. Līdz tā izkūpēja gaisā brīdī kad manas ierosinātās dzemdības pie 6cm bija apstājušās un ārsti lēma par akūtu ķeizargriezienu. Zīdīšana arī mums nevedās, jo kā vēlāk izrādījās, meitiņai bija iedzimta sirdskaite. Bet tas jau ir cits stāsts. 

Un tā laikam ejot es sadziedēju lielo vilšanos sevī, savā ķermenī un pieņēmu domu, ka varbūt man nav lemts piedzīvot savas sapņu dzemdības un zīdīšanu. 

Un tad mēs sākām gaidīt mazo brālīti. Visu grūtniecību to vien darīju kā baudīju un priecājos, bez jebkādām ekspektācijām. Galvenais, lai bērniņš vesels. 

Tad mēs 14. februārī aizbraucām dzemdēt mazo brālīti. Vai varēja būt vēl skaistāks datums? 

Centimetri un stundas gāja uz priekšu, mēs ar vīru mīļi pārdzīvojām katru sāpi. Iekšā man viss aiz laimes burbuļoja - vai tiešām viss notiek?! 

Izmantojām epidurālo anestēziju un tas bija mans labākais lēmums, jo tas iedeva mirkli iepauzēt, iekrāt spēkus un mierīgi sagaidīt pilnu atvērumu. 

Bet pat pie pilna atvēruma es sev vēl skandināju, ka viss vēl nav galā, nepaliec iedomīga.

Tad izskanēja skaistākie vārdi no vecmātes - ar nākamo kontrakciju bērniņš piedzims. Un es tam nespēju noticēt. Tiešām? Tiešām man izdevās? 

Jā! Te nu ir mans dēliņš Mairis man uz vēdera. Viņš ir 4 kg brašs puisis. Mēs fotogrāfējamies uz dzemdību galda, nabassaite izpulsē, mēs baudām pirmo zīdīšanu... viss notiek kā es to biju izsapņojusi. 

Mana dvēsele ir tik piepildīta. Kurš būtu domājis ka tik smags un sāpīgs darbiņš var darīt tik laimīgu! 

Un tā mēs laimīgi sākām savu stāsta jauno lappusi, kā divu bērnu vecāki! 

Galvenais ir dzīvot ar mierīgu prātu un sirdi, nesaliekot uz saviem pleciem ekspektācijas, kuras var arī nepiepildīties. Ir jāzina ko vēlies, ir jātic saviem spēkiem, bet vienmēr jāatstāj vieta - ja nu... 

Esmu bezgala pateicīga Kuldīgas slimnīcas vecmātēm un ginekoloģēm par ticību maniem spēkiem!