Dzemdību stāsts

Mans dzemdību stāsts 27.07. naktī no trešdienas uz ceturtdienu parādījās rozigi izdalījumi, sazinājos ar savu vecmāti, noskaidroju, ka tas no gļotu korķa un lai gatavojos tuvākajās 2 nedēļās dzemdēt. Man paredzēta steptokoka analīzes paņemšana tikai nākamajā nedēļā, ātri pierakstos pie nezināmas ginekoloģes, kurai brīvs laiks sestdienā, lai tikai to nodotu. Naktīs nelielas mācību kontrakcijas. Svētdienā sākas nelielas šķidruma noplūdes, sazinos ar vecmāti-iesaka aizbraukt uz RDzN pārbaudīt vai nav augļūdeņi. Aizbraucu, paņem testu-nē nav, braucu tālāk gaidīt lielo dienu. 02.08., otrdienā no rīta 8:13 pamostos ar sāpēm un atkal rozīgi izdalījumi, šoreiz vairāk. Skatos, ka sāpes jau regulāras, lejupielādēju kontrakciju aplikāciju. Saku vīram, lai gatavojas doties, eju dušā, mazgāju matus, vēl uztaisu lielo sejas attīrīšanu un mitrināšanu, nokrāsoju uzacis, lai lielajā dienā būtu skaista. Sākas jau 40-50 sekunžu kontakcijas ik pēc 4-5 minūtēm, nolemjam, ka jābrauc. Plus parādās tumši sarkani izdalījumi ar asiņu recekļiem. Un tā kā vēl nav streptokoka rezultāta, lai var uzspēt ielaist antibiotikas. 13:01 ierodamies RDzN uzņemšanā, man beidzies covid sertifikāts-ātri uztaisa man ekspress testu. Vīram ir sertifikāts, pārbauda vai viņam ir plaušu rentgens - ir. Uzreiz uzved mūs uz 7.stāva dzemdību zāli, kur gaida mana līgumvecmāte. Lai gan nav steptokoka analīžu rezultāti, vemāte saka, ka bērns jau iznēsāts un antibiotikas nav nepieciešamas, ārsts apstiprina. Iekārtojamies, parakstam visus papīrus, vecmāte paskatās ka jau 3 cm atvērums, ūdeņi nav nogājuši, tā kā ir aizdomas, ka asiņainie izdalījumi no placentas, tiek pieņemts lēmums pārdurt augļūdeņus, tas tiek arī izdarīts 14:20. Ja līdz tam sāpes vieglas, pēc augļūdeņu noiešanas kļūst intensīvas. Pēc 3 stundām 5 centimetru atvērums, tā kā ar sāpēm tieku galā ar elpošanu, nolemju iztikt bez epidurālās anestēzijas un dzemdēt dabiski. Ap 18:30 sāpes paliek ļoti stipras, pārbauda atvērumu-jau 9 centimenti, bērns jādabon zemāk dzemdību ceļos, pavadu mokošu pusstundu uz bumbas, lai gravitāte paveic savu darbu. Tas arī izdodas, sākam spiešanu, kas man galīgi nevedas, nespēju saprast kur man jāspiež un ir pārāk īsas kontrakcijas. Tiek pieņemts lēmums ielaist oksitocīnu, lai stimulētu spēcīgākas un ilgākas kontrakcijas. Vecmāte pasauc ārstu, ja nu es netikšu pati galā un būs nepieciešama palīdzība bērna izņemšanā. Sāp tik ļoti, ka nožēloju atteikšanos no epidurālās, sajūta, ka dzemdētu kaktusu-dur, skrāpē, svilina. Jau kliedzu sāpēs, saku, ka nevaru, lai gan jūtu, ka galviņa jau ir daļēji iznākusi. Kaut kā saņemos un spiežu un izspiežu pulkstens 19.57 3.170kg smagu un 51cm garu puisīti. Sajūtu kā kaut ko siltu, gļumīgu uzliek man uz vēdera, paver paladziņu un tur mazulis pavisam zils, jo piedzima ar nabassaiti ap kaklu. Klusums, prasu kāpēc neraud, pāris sekundes un pirmās skaņas. Man asaras pa gaisu, aiz laimes, ka viss beidzies un aiz satikšanās prieka. Pāris minūtes ļauj nabassaitei izpulsēties, vīram tiek tas gods pārgriezt nabassaiti un mazuli aiznes turpat blakus uz apskati. Sākas negaidīti nepatīkamas procedūras-placentas dzemdēšana ātra, bet viss lejā tik jēls, ka diezgan sāpīga. Ievada katetru urīnpuslī, lai atbrīvotu to - nav sāpīgi vairāk dedzinoši. Tad vēl vēdera spaidīšana, pārbaudot dzemdi ārīgi un arī iekšķigi - līdz asarām nepatīkami. Tā kā ir nelieli plīsumi, kurus nejutu, seko šūšana. Sašpricē pretsāpju līdzekļus, ko paciešu ar sakostiem zobiem. Tālāk šūšanu var just, bet minimāli. Nu jau man mazulītis ir uz krūtīm un pirmo rezi zīž un tas nemaz nav sāpīgi. Stundu pačubinamies ar mazo, pabaroju no abām krūtīm, tikmēr man kaut ko laiž vēnā-man jau vienalga ko. Tad vīrs apģērb mazulīti, es jau varu piecelties kājās, aiziet uz labierīcībām. Mūs aizved uz ģimenes palātu, liftā paskatos uz sevi spogulī - mati izpūruši, no spiešanas zilumi uz kakla un sejas, nomocīta, bet laimīga, jo man rokās guļ skaistākais kas ir bijis manā dzīvē.