Dzemdību stāsti

03.02.2022.

Rīts, kad jādodas uz slimnīcu, ir sasniegtas 39 grūtniecības nedēļas un laiks dzemdēt, jo grūtniecībā bija gestācijas diabēts.

Ierodos jau 8 uz nodaļu ar cerību, ka dzemdēšu līdz 12. Bet mani reģistrējot vēl jautāja, vai tiešām vilkšu uzreiz viņu kreklu, ja nu tomēr šodien nedzims. Es saku, ka būs šodien! 

8:30 Paklausījās toņus, ielika katetru. Ap 9 apskatīja uz krēsla, atvērums bija ļoti labs- jau savi 2 pirksti. Nolaida ūdeņus. Gaidīja, kas notiks. Ap 10 Ielaida poti, lai mīkstinātu dzemdes kaklu.

Pēc tam tika pievienota sistēma, jo domaja, ka viss pats ātri un fiksi būs, bet tā nenotika, lai gan dzemdes kakls vērās ļoti labi vaļā pat bez sāpēm. Personāls pat neticēja, ka man nesāp, kā tā?! Ilgi nekas nenotika. Viņas tik nāk un saka- tagad, nu tagad ir sāpes, nu tak jābūt?! Bet nebija…Smieklīgākais tas, ka pašas jau visu dzemdību zāli sagatavojušas domājušas, ka viss jau tūlīt būs. Es tik saku- ejiet mierīgi vēl paēst pusdienas? nevarēju sāpes dabūt, to spiedošo sajūtu nepavisam ne tik. Bija uz laiku sistēma nost. Tad atkal pielika to, lai viss notiktu. Pašas tik teica- mēs sāpes Tev vairs negaidām, saki, kad gribēsi “kakāt”. Un tad pamazām aizgāja sāpes, lielas sāpes beigās, neeenormāli karsti bija, visa tecēju no sviedriem. Es pat pirtī tā nesvīstu. Un “kakas” sajūtas nebija. Viņas netic. Sauc mani par meiteni ar pārsteigumu un azbesta meiteni ? ka kur jau tā var būt!? 

Beigās vecmāte saka- apgulies gultā, paskatīsies kur tas bērniņš ir. Paskatījās un tad viss aizgāja- es sajutu, ka būs! Sāpēs rādu īkšķi, ka ir tas, ko gaidījām! Pārciešu sāpi un ātri uz dzemdību galdu. Vecmāte saka- centies paspēt aiziet. Paspēju. Ātri uz galda un tad jau viss fiksi notika.

5 ieelpas un piedzima 13:54, 3390, 51 cm garš dēliņš Pauls. 

Elligi grūti bija nespiest tad, kad nedrīkstēja spiest. Ar pirmo spiedienu jau esot galva un mati redzami. Vēl jautāja, vai es gribot pataustīt matiņus viņam, ka tur jau viņš ir, ka maz palicis! Ka viss esot ļoti labi, ka man viss sanāk un es malacis un būs bērniņš ātri laukā. Protams, sāpes trakas, dedzinošā sajūta un šuves, bet tas nekas. Galvenais, ka bija tā, kā gribēju!

Domas un ķermenis bija saskaņā. Daktere mani mācēja īstajā sekundē pareizi uztvert un es viņu. Paldies Viņai un vecmātei par darbu! 

Un tā sajūta, kad jautā- vai liksim bērniņu uz punča?! Protams! Jā! Pasakaini! Es to sajūtu nevaru aprakstīt. Jo ar meitiņu tā nenotika, tāpēc šoreiz ļoti cereju, ka tā būs. 

Skatos uz bērniņu un saku paldies viņām. Viņas atbild- ko tad mēs, pati jau vien visu izdarīji. 

Skatos vēl pa logu un domāju- cik skaisti-Dievs mūs atkal svētījis dāvājot otru bērniņu!  Un tieši dzemdību laikā bija saulains ārā ? šīs manas otrās dzemdības bija par 360 grādiem savādākas un krietni vieglākas. Meitas dzimšana bija grūta gan viņai, gan man. Bet negribas bēdīgi beigt. Ir mums divi pasakaini bērniņi- meitiņa Adele un dēliņš Pauls- divas Dieva dāvaniņas.