Triloģija: Puncis.

Triloģija: Puncis.

29. Jan 2013, 23:03 Agnija Agnija

   Katru piekdienu topošais tētis mani liek pie sienas un bildē, kā aug puncis. Pretskatā un sānskatā. Jauki tagad apskatīties šīs bildes. Par bildēm runājot, lūk mazais:

20130129224227-38319.jpg

   Slikta dūša tikai pa retam. Tikai jocīgi, ka to sauc par rīta nelabumu, jo sākumā tas pārsvarā  bija vēlās pēcpusdienās, kad pēc darba devos mājās ar trolejbusu. Lai izturētu braucienu, kāds sāļš našķis bija neatņemams glābiņš. Vairs arī tik ļoti nenāk miegs kā grūtniecības sākumā. Un kāda tur gulēšana, ja tik daudz vēl jāpaveic, pirms dodos garajā atvaļinājumā? Ir iekrājies neizmantots atvaļinājums un atpūsties dodos jau nepilnos 6.mēnešos.

   Sāku apmeklēt divas reizes nedēļā grūtnieču vingrošanu Veselības centrā  4. Pēc darba režīma jauki, ka ir kur regulāri iet, savādāk no pēkšņās brīvības vēl „aizietu ciet”. Vēl jau topošais tētis tagad raksta divus diplomdarbus divās skolās un arī ir katru dienu mājās, tādēļ katru dienu izdomāju sev mazus mērķus, kur iet, ko darīt, lai ir iemesls vienam no otra atpūsties, un man taču arī jākustās. Tuvākajos mēnešos ikdienas pastaigās būšu jau izstaigājusi visu Rīgas centru krustu šķērsu. Arī tuvējā parkā – Ziedoņdārzā – visus kokus un krūmus būšu saskaitījusi simtām reižu. Man taču būs jāiet staigāt ar ratiem, bet visas ieliņas jau nedaudz apnikušas.

  Pamanu, ka visa mana garderobe ir zilpelēkos toņos. Un, kad tā padomāju, tas tā jau no pašas grūtniecības sākuma. Zemapziņā jutu, ka būs dēls, laikam, un neapzināti izvēlējos šādus toņus. Vēl zīmīgi, ka pēkšņi mani kaitināja sārto toņu apģērbi.

   Man ļoti patīk apskates un vizītes pie Vecmātes. Tur eju ar prieku par gaidāmo tikšanos. Sajūta, ka dodos pie vecākās māsas, tāda ir sajūta tiekoties ar Elitu Šteinbergu. Katru reizi līdzi pierakstu grāmata, kuros rakstu pat vissmieklīgākos jautājumus, kas ienāk prātā un liekas, ka svarīgi. Kaut vai tas, ka uz grūtniecības beigām ievēroju, ka no krūšu galiem parādās dzeltens šķidrums.  Izrādās viss kārtībā – pirmpiens. Un tas ir dzeltens.

   Nu jau klāt maijs. Vēl kādas nedēļas 6,7 gaidīšanas režīmā. Tik ļoti gaidu, ka gribās mazo izņemt no punča, cieši, cieši samīļot un likt atpakaļ. Neprātīgi gaidu tikšanos.

Sēžu, dziedu skaistas dziesmas un no prieka birdinu siltas asaru lāses pār smaidā paceltiem vaigiem.

20130129230236-44578.jpg

   Lai arī kustēties paliek arvien grūtāk, tiekos ar draudzenēm, apmeklēju pasākumus un pat braucu līdzi uz Stipro skrējienu fotogrāfēt mīļo. Sākam amapmeklēt dzemdību sagatavošanas kursus. Atklāju Gaidību  4dienas tirdzniecības centrā Domina, kur katra mēneša pēdējā ceturtdienā tiek aicinātas topošas un esošas mammas uz lekciju par aktuālām tēmām. Pāris reizes noklausos arī jauno ģimeņu atbalsta biedrības „Ligzdiņa” rīkotas lekcijas, kurās iepazīstos ar slingu un saprotu, ka tādu noteikti vēlēšos, kad piedzims mazais. Rit pēdējās nedēļas un jārūpē pūriņš, jāligzdojas. It kā nepacietība un it kā bailes un satraukums par gaidāmo. Ir izlemts, ka tētis arī būs klāt dzemdībās, bet visu laiku baiļojos, lai nedomā mazais dzimt tad, kad tētim diplomdarba aizstāvēšana. Viena noteikti tajā brīdī negribu būt, man vajag rokas paturēšanu. Un tieši viņa, jo tieši viņš mani pazīst un prom mierināt.

  Gulēšana gan paliek grūta. Divas pozas – labis, kreisas sāns – man tā kā par maz kvalitatīvam miegam. Staipīties arī man tā kā lieka mierīgāk. Plus vēl 4 x naktī celties uz tualeti mani nedaudz moka.

  Liekas, ka visi satraukumi, kas bija gaidīšanas sākumā garām,  bet te pēkšņi no rīta vannas istabā ieraugu sev kājā piesūkušos ērci. Pati izvilkt nevaru, to uzticu vīrietim, un aši uz Infektoloģijas slimnīcu. Vakcinējusies esmu, bet tas jau tikai encefalīts, un neko jau vairāk darīt nevar. Ceru, ka ērce nav Laima slimības nēsētāja un dzīvoju tālāk.

   Pienāca arī mana rinda un Magnētisko rezonanci, kuru jāveic, jo gada sākumā bija tas nelāgais sejas nerva iekaisums, kura rezultātā pusseja paralizējas. Neiroloģe neliekas mierā un sūta veiktarī  īpašas analīzes. Man ir kaut kas līdzīgs klaustrofobijai – bailes no ierobežotām situācijām – tāpēc baidos no izmeklējuma. Liftā jūtos droši, bet tas aparāts pārāk šaurs. Skaņas tur, protams, trakas, to juta arī mazais un ar aktīviem kūleņiem protestēja par izjaukto harmoniju. Arī es pacietīgi koncentrējos uz kādu punktu, lai vieglāk tiktu galā ar nepatīkamo sajūtu. Panika tuvu, bet to kontrolēju. Ja nu kas, man rokās trauksmes poga, bet beigās izmeklējumu izturu godam.

   Kādā siltā jūnijā dienā nāku mājās no vizītes un pēkšņi aizmugurē dzirdu vīrieša balsi sakām:”cik patīkami redzēt, kad topošā māmiņa spēj saglabāt tik skaistu un līganu gaitu!” Vai nav jauki, ko? Nu tāds kompliments, ka sejai smaids nav noņemams vēl pāris dienu.  Nesāku jau kungam stāstīt, ka gaita ir atkarīga arī no augļa guļas iegurnī un tā tālāk, bet komplimentu pieņēmu un pateicos, novēlot skaistu dienu. Jā, jūtos skaista punča nesēja un baudu to.

20130129225529-98952.jpg 20130129225651-71450.jpg

  16.jūnijs  ir nolikatais datums, bet nezin kāpēc domāju, ka būs kādu nedēļu agrāk. Kā tad, kā tad. Prognozēt es māku tikai skaistumkonkursa uzvarētājas :) Droši sildos saulītē tālāk. 19.jūnijā nolikta vizīte, ja vēl nedzemdēju. Vecmāte tā rī pateica, ka nav vēl tāpēc, ka baidos par datumu, kad tētim aizstāvēšanās. Tad nu arī to sagaidot arī Līgo klāt. Braucam svinēt jau 22.jūnijā, ja jau garās brīvdienas, mājās jau nesēdēs. Ja nu kas, tad Cēsis nav tālu – paspēsim. Vainagi sapīti, galdi klājas, bet Līgo vakaram tuvojoties sāk vilkt vēderu. Atlaižos gultā, bet galvā skan: „brauc mājās, brauc mājās”. Sapakojam mantas un desmitos vakarā braucam atpakaļ uz Rīgu. Mājās duša, mazgāju matus, ja nu kas. Beigās iedzeru pāris baldriāna tabletes, tēju un liekos gulēt.  Viss mierīgi. Mazais vienkārši gribēja mājās.

26.jūnijā dodos atkal vizītē pie Vecmātes – pārsteigumā iesaucas: „Un tu vēl staigā?!” Jā, dēls nekur nesteidzas. Apskata manu dzemdes kaklu, kas iepriekšējā reizē nemaz neliecināja par gatavību darbam, un saka, nu ka 1cm varbūt var sajust. Vienvārdsakot, norīko vakarā kārtīgi pamīlēties un nolemjam, ja naktī nekas nesākas, tad.....

 

Turpinājums sekos.

Sandija Māmiņu Klubs Sandija Māmiņu Klubs 30. Jan 2013, 06:29

skaisti! smukas bildes arī!