Triloģija: Ak jā, kā sākās tas viss? Jeb - Gaidīšana.Sākums.

Triloģija: Ak jā, kā sākās tas viss? Jeb - Gaidīšana.Sākums.

25. Jan 2013, 11:57 Wuda Wuda

   Pēcpusdiena. Sēžu pie sava darba galda. Pēkšņi galvā atskan vārdi: „Es taču esmu stāvoklī!” Smaidu. Acīs sariešas prieka asaras. Sajūta neaprakstāma - bezgalīgs siltums apņem sirdi, satraukums, apziņa, ka tev ir tik skaists noslēpums un to šajā brīdī zini tikai tu pati, neviens garāmejošais kolēģis nenojauš tava sapņaini laimīgā starojuma iemeslu. Sajūta, ka esi apbalvota no visu augstākā. Es būšu mamma!

   Kad pirmais „sprādziens” norimis, sāku domāt par to, ka biju taču novērojusi,ka pēcpusdienās, braucot ar kolēģiem un valodas kursiem, mani automašīnā tā kā šķebina, bet nesaliku šos puzles gabaliņus kopā. Ak, es esmu tik laimīga! Jau plānoju, kā vakarā to pateikšu mīļajam. Aij, mammas! Jūs taču zināt, kā tas ir! Neaprakstīt, vai ne? Darba diena beigusies, liekas, ka lidoju ne eju, brauciens uz mājām. Aptiekā iegādājos grūtniecības noteikšanas testu. Zinu, ka būs pozitīvs, bet vajag taustāmu apliecinājumu brīnišķigajiem jaunumiem. Minūte, divas... un lūk ir!

 20130125113236-35841.jpg

He he. Vai šo var saukt par pirmo foto? 

   Sagaidu mājās vīrieti. Atceros, ka viņš apsēdās uz krēsla gandrīz istaba vidū, sāka stāstīt par dienu, pienācu klāt un iesēdos klēpī ar rokā paslēptu „ziņu” un turpināju klausīties viņā. Vienā brīdī noliku viņam priekšā dūri un lēni vēru vaļā. Lielajā sajūsmā neatceros precīzi visu, ko viņš teica, bet viens bija: „Forši!” Mīļuma pilni apskāvieni, sejā starojošs smaids nu ir abiem un varām dalīties brīnišķīgajā ziņā, kas pie mums atnāca 2011.gada 18.oktobrī.

   Mazulis atnācis brīdī, kad tieši pabeidzām milzu remontu. Viņš zināja, kad jānāk. Viņi vienmēr zina. Bija palikuši sīki nobeiguma darbiņi un ar prieku vēroju, kā vīrietis tos steidz pabeigt, lai mājās kārtība. Likās, ka grīdlīstes paliks neskrūvētas un vēl līdzīgi darbiņi, bet mazais strādā kā stimuls, pat neapzinoties to.

   Prātoju, cik tad sen jau esmu gaidībās. Kāds mēnesis sanāk, bet skaidri nezinu. Uz savu domu paļaujos un pie ārsta nesteidzos. Zināju, ka tas jādara līdz 12.nedēļai.

   Desmit dienas pēc laimīgās ziņas, ejot uz darbu, mani pārsteidz spēcīgas sāpes iegurnī. Tā iedur, ka liekas, ka paģībšu. Līdz darbam tieku un tomēr vēlāk saprotu, ka jādodas pie ārsta jau šodien. Sarunā ar māsu noskaidroju, vislabāk uz Dzemdību namu. Sazvanos un peč situācijas apraksta tieku aicināta atbraukt. Atrodu grūtnieču aprūpes telpas un jau sajutos drošībā. Sagaida mani Vecmāte Elita Šteinberga. Aprunājamies, analīzes. Pēc pāris dienām jāpazvana. Tikai zvanīt nenācās. Man piezvanīja. Jāatbrauc  uzreiz. Neliekuļojot pateica, ka analīzes nav labas un ir jāpārliecinās, vai auglis ir vispār dzemdē.  .....

.........    Lieki bilst, kā jutos ....     burbulis pārplīsis        ....         asaras  .... kāpēc  tā? ......

lūdzu Dievu. Tiešā vadītāja, neko neprasot, aizveda līdz Miera ielai.

   Sonogrāfijā mani iepriecina, ka viss labi. Auglis ir tur, kur  tam jābūt. Grūtniecība atbilsts 6/7 nedēļām. Joprojām satraukta, sarkanām acīm, bet laimīga dodos pie Vecmātes, kas izraksta Duphaston, kas jādzer vismaz līdz 16.nedēļai, jo analīzes uzrādīja ļoti zemu progesterona līmeni.  Sāku lietot arī Magnija preperātu un Folskābi.

   Tā nu cītīgi dzeru zāles un priecājos par jauno statusu – grūtniece. Klāt 12.nedēļa un dodos uz USG un vizītē pie Vecmātes. Guļu uz kešetes, skatos monitorā, klausos, kā ārste sauc rādītājus un stāsta, kā attīstījies mazais. Bet         .....           augļa sirsniņā konstatē reversu plūsmu. Saudzīgi, bet tieši stāsta, ka tas var būt gan pataloģija, gan arī norma, bet precīzāk varēs noteikt augļa ehokardiogrammā, ko veic bērnu slimnīcā Vienības gatvē , ap 19/20 nedēļu. Pārdzīvojums liels, esmu stresā. Nu kapēc tā? Par ko? Es gribu, lai, Tu mazais, esi vesels! Sarunā ar Vecmāti vēlreiz visu izstāsta, ka tas ir tikai viens no rādītājiem, kas varētu liecināt par kādu pataloģiju, ka vēl skatās muguru,kakla kroku. Ņem ģenētikas analīzes. Rezultāti tikai pēc kāda mēneša, kas beigās parāda, ka pataloģiju risks ir zems un tas mani tiešām mierina, bet augļa Eho jāveic tāpat. Bet būs labi! Es zinu, tā būs! Tā taču visas ceram un sakām!

   Ar to jau stāsts nebeidzas. Ar visiem šiem pārdzīvojumiem kādā janvāra pirmo datumu rītā spouli redzu, ka mana sejas kreisā puse nestrādā. Jā, nestrādā, nekustās.  Jau iepriekšējā vakarā jutu, ka tirpst plakstiņu un nojautu, kas varētu sekot. Nojautu, jo gadu atpakaļ man atslēdzās sejas labā puse. Skats ir šausmīgs. Jo ilgāk nestrādā viena puse, jo otra savelkās vēl stingrāk. Smaids otrā pusē teju līdz ausīm burtiskā nozīmē. Atkal asaras un jautājumi, nu kāpēc?! Skrienu pie neirologa. Brīvu laiku šodien nav. Reģistratūrā beigās tā arī pasaku, esmu stāvoklī un nevaru šādā stāvoklī palikt. Meitene lūdz uzgaidīt māsiņu, parunāsies. Beigās tiešu pieņemta pirmā. Vizīte beidzās ar „ātrajiem” uz slimnīcu. Neiroloģe grib, lai šādi tieku ātrāk pie izmeklējumiem. Pusdiena uzņemšanā. Tā kā esmu gaidībās, mani izmeklē arī ginekologs. USG, kurā pateiktu bērniņa dzimumu, man vēl priekšā, tādēļ mani pārsteidza ginekoloģes izsauciens: „puisīti gaidāt, ja?” Sekoja prieks un vilšanās vienlaikus. To, ka gaidu puiku,  jau nojautu, bet oficiālo apstiprinājumu gaidīju vēlāk. Ārste beigās saprata, ka pārsteidzīgi ko bildusi.  Rezultātā nedēļu noguļu neiroloģiskajā nodaļā un tieku novērota, jo nekādus izmeklējumus kā datortomogrāfiju jau nevar veikt. Mēra 2 x dienā temperatūru.Tā turās ap 37,2. Dēļ šīs temperatūras jau nelaiž mājās, baidās, bet paši nesaprot, ko darīt. Zāles, ko parasti lieto šajā gadījumā, arī nevar dot. Sildu seju ar Bioptrona lampu. Visu nedēļu apmeklēju vietējo fizioterapeitu, kas masē seju, kā arī pati vingrinos nez cik reizes dienā pie spoguļa. Un nemaz nav viegli, kad mēģini pasmaidīt, bet lūpu kaktiņš spītīgi paliek, kur bijis.Galu galā, pēc nedēļas uz savu parakstu izrakstos. Uzreiz no slimnīcas dodos pie adatu terapeita Jura Vecvagara, kas arī iepriekšējā reizē mani durstīja, lai ātrāk atjaunojas sejas nervi. Šoreiz tas ir savādāk, nevar durt tur, kur parasti, jo esmu gaidībās. Pašam arī interesanti ar mani tagad pastrādāt – sen nav bijušas grūtnieces – bet šim speciālistam uzticos un paļaujos pilnībā. Savādāk nemaz nevar, jo tad tā lieta nestrādā. Adatas beigās mani visu sakārtoja. Kļuvu mierīgāka, līdzsvarotāka. Pats Vecvagara kungs uzlādē un ārstē vien jau ar savu klātbūtni. Viņam ir lielas spējas. Dažu mēnešu laikā arī seja atguvusi pievilcību, sekas ir,bet tās redz speciālists un es.

   Pienāk laiks augļa Eho. Izmeklējumā neredz nekādu vainu, ar kuru tiku nosūtīta, bet....kriesajā sirds kambarī atrod kalcinaīdus – „golfa bumbiņas”. Nu kas atkal, man galvā skan, un izspraucas asaras.  Izmeklējums pēc mēneša jāatkārto. Vecmāte saka, ka uzsūksies un būs labi. Ar šo domu arī dzīvoju. Februāra beigās Eho rāda, ka viss ir kārtībā. Fūu, atvieglojums. Gribās taču šo laiku skaistu jo skaistu, nevis uztraukumus.

   Mati, nagi aug griezdamies un sejas āda perfekta. Pati sev patīku ļoti.

   Baudu savu grūtniecību, runājos ar mazo. Gaidu.

 

Turpinājums sekos.

Wuda Wuda 25. Jan 2013, 12:29 mamma27

Otto ir labākais iznākums, ko vien varēja sagaidīt 😀 Tāpat kā Tev tavi abi!

mamma27 mamma27 25. Jan 2013, 12:23

😀 nu nekas. bet galvenais ka iznākums bija labs:!

Wuda Wuda 25. Jan 2013, 12:21 banderoso

Rakstot atgriezos tajās dienās un tāpēc rakstīts šur tur tagadnes formā, tāpēc būšu maldinājusi ar to, ka gaidu pašlaik.

princesemince princesemince 25. Jan 2013, 12:20

Lasot datumu, sapratu, ka viss labi beidzies, bet intrigu gan atstāji lielu 😀

Wuda Wuda 25. Jan 2013, 12:16 mamma27

Laikam nepareizā laika formā nobeidzu rakstu, jo puika ir sagaidīts. Un viss ir labi 😀 Šis ir tagad stāsts par to, kā bija.

mamma27 mamma27 25. Jan 2013, 12:13

Viss būs labi! Ar tādu domu arī jādzīvo! Lai pārējais gaidīšanas laiks mierīgs un jauks!🌷