Sveiki. Esmu mamma.

Sveiki. Esmu mamma.

19. May 20:58 Ketiķis Ketiķis

Ilgi domāju vai šo blogošanu vispār uzsākt vai nē.

Izdomāju, ka vajag vismaz pamēģināt savādāk jau neuzzināšu, vai man der šāda emociju un pieredzes izklāstīšana. Tādēļ, dārgie lasītāji, lūdzu, esiet iecietīgi.

Nu tad šis ir mans iepazīšanās stāsts.

Ir pagājis jau pusgads, kopš esmu mamma brīnumam, ko ar lepnumu varu saukt par savu dēlu.

Un šodien sāku domāt: Ar ko gan sākas visa mammas būšana?

Tas sākas jau ļoti senajā 2014. gadā, kad gada sākumā sapratu, ka vēlos būt mamma. Nepagāja ne cik ilgs laiks, kad mazais pieteicās, tas notika ap martu, bet šim mazulim nebija lemts nākt pasaulē, jo maija beigās uzzināju, ka mazuļa attīstība apstājusies, tas nozīmē, ka mazuļa sirsniņa nepukst, man daktere vienkārši pateica, ka tas ir "mised abortion" un tā mēdz notikt un neko vairāk neteica, tik aizsūtīja uz t.s."tīrīšanu" un viss. Teica, ka turpināt nākt nav vajadzības. Daktere pat nenopūlējās ar ūdens piedāvāšanu, necentās mierināt, pilnīgi neko, es sēdēju viņas kabinetā raudot gaužas asaras un viņa vienkārši turpināja savu formālo runāšanu un turpināja vārda "embrijs" izmantošanu. Es vēl joprojām nevaru samierināties ar šīs personas vienaldzību, jo es toreiz tā priecājos par mazuļa pieteikšanos ģimenē un jutu milzīgu zaudējumu par to, ka mazais tomēr nebūs. Bet nekas, mēs ar vīru kaut kā samierinājāmies ar zaudējumu un turpinājām dzīvi, bet sirsniņā vēl bija klusa vēlme būt mammai.

Pagāja kāds laiks līdz (2017.gadam) un saņēmu uzaicinājumu uz ginekologa izmeklējumu, ko sievietes saņem reizi trijos gados, no valsts.

Nu aizgāju ar šo vēstuli pie speciālista uz konsultāciju, kuras laikā paņēma analīzēm nepieciešamo. Kad rezultāti bija gatavi, devos atkārtoti uz konsultāciju, kurā izrunājam turpmāko rīcību, viss esot okey, bet esot vīrusiņš (kā daudziem), izārstēsim un būs ok. Bet pēc visa spriežot, man bērnu nevar būt. Par ko es atkal raudāju. Šī doma sēdēja man galvā kādu laiku "nekad, nekad nebūs bērnu". Bet vienā jaukā dienā pateicu sev "nu un? Vai tad es tāda vienīgā? Nē! Tad jāsāk dzīvot".

Bet ilgi nenācās baudīt dzīvi, 2018.gada 8. martā sapratu, ka man nav bijušas mēnešreizes jau kopš februāra, uztaisīju grūtniecības testu un tur smuki iezīmējās DIVAS STRĪPIŅAS. "Stāvoklī? Tiešām?" Aizgāju pie ģimenes ārstes, palūdzu uz analīzēm nosūtījumu un tās uzrādīja, ka tiešām gaidu mazuli.

Pierakstījos pie nu jau  savas ginekoloģes un pirmais ko pateicu ieejot pie viņas kabinetā : "Sveiki. Esmu mamma". Pēc kā dakterei atkārās žoklis.

Daktere saprata, kāpēc jau tik agri izmantoju šo formu "mamma". Un visu laiku, ko pavadījām runājot, daktere mazo uzrunāja vai nu par mazo vai bebi vai vēl kados cilvēkam atbilstošos vārdos un, kad uzzinājām dzimumu, tad bija smukpuisītis. 

Viss bija kaut cik mierīgi un diezgan garlaicīgim bet pēdējā trimestrī viss pamanījās. Bet tad ir stāsts citai dienai. Bet šīs dienas atziņa: viss ir iespējams, ja ir pietiekami liels sapnis. Sapņojiet un izbaudiet savu dzīvi.