Mums ir paradums visu dzīvi steigties. Tas tāpēc, ka pastāvīgi baidāmies kaut ko nokavēt - nokavēt sabiedrisko transportu, nokavēt skolu vai arī bērnudārzu. Ko šajās reizēs dara vecāki? Protams, ka ātrāk un vienkāršāk ir mazo bērnudārznieku apģērbt pašam, jo tā ir ātrāk un vienkāršāk, nekā gaidīt, kamēr bērns apģērbjas pats. Taču tas ir nepareizi!
Pavēro sevi ikdienā no malas un piefiksē, ko varētu darīt savādāk, lai palīdzētu bērnam kļūt patstāvīgākam.
Nedari bērna vietā to, ko viņš var izdarīt pats. Pat ja šorīt ir iegadījies ļoti steidzīgs rīts, necenties savu četrgadnieku pabarot ar karotīti, jo viņš pats spēj paēst. Tāpat kā skolniekam netīri vairs zobus - ļauj to bērnam darīt pašam, pēc tam tikai pārtīrot zobiņus, lai tie būtu ideāli tīri.
Neskrien notikumiem pa priekšu. Bērns visu apgūst savā noteiktajā tempā un laikā, kad ir tam gatavs. Tāpēc vecākiem vajadzētu būt pacietīgiem un nesteidzināt bērnu darīt lietas, kuras nav viņa spēkos ne fiziski, ne arī morāli. Piemēram, tu vari pavadīt stundām laika, cenšoties iemācīt divgadniekam sašņorēt savus apavus, bet vai tas ir nepieciešams šajā vecumā? Izvēlies apavus, kurus bērns pats var ērti uzvilkt, novilkt, piemēram, ar līpošajiem klipšiem.
Nebremzē bērna zinātkāri. No vienas galējības otrā - vienā brīdī vecāki cenšas skriet laikam pa priekšu, bet otrajā brīdī bērnu piebremzē, neskatoties uz to, ka viņš izrāda vēlmi apgūt jaunas prasmes. Vai arī tu bieži vien bērnu piebremzē, sakot, lai viņš tur neiet, jo var pakrist, lai nekāpj, jo var nokrist? Protams, drošība ir primārā, taču, ja šādu aizliegumu ir pārāk daudz, tie var mazināt bērna vēlmi iepazīt pasauli, jo viņš sāk apzināties, ka visur pasaulē ir tikai un vienīgi draudi un briesmas.
Nesalīdzini ar citiem bērniem. Ralfs ir jaunāks, bet jau prot pats apģērbties. Katrīna ir tikpat veca kā tu, bet lasa daudz labāk nekā tu... pavaicā sev, vai tev pašai patiktu, ja darbā visu laiku tiktu salīdzināta ar citiem kolēģiem? Šādas frāzes, kas norāda, ka visi citi ir labāki, gudrāki un izveicīgāki, neveicina bērnu. Aplami domāt, ka šādas frāzes mudinās bērnu ņemt piemēru no "labā" bērna, drīzāk tās atgrūdīs un radīs pretestību.
Nesodi par neveiksmēm. Bērni, vērojot mūs, vēlas palīdzēt, iesaistīties - palīdzēt uzklāt pusdienu galdu, cept cepumus, tīrīt mājokli. Ļauj bērnam darboties, uzticot darbiņus, kuri viņam ir pa spēkam, un nesodot, ja kaut kas neizdodas. Piemēram, ja bērnam uzticēji uz galda salikt šķīvjus, bet kāds no tiem izslīdēja no rokām un saplīsa, nesodi bērnu par to! Ja iespējams, piesaisti viņu "skādes" likvidēšanā, uzlsavē par iniciatīvu un mierīgi pastāsti, kāpēc tā varēja gadīties.
Neierobežo bērna iztēli. Neiegrožo bērna fantāziju rotaļu laikā. Ja bērns rotaļājoties iztēlojas, ka suņi lido, tad lai lido! Necenties mesties rotaļai pa vidu, stāstot, ka suņi nelido vai arī zāle ir tikai zaļā krāsā nevis zila vai oranža.
Nepieprasi ideālu bezierunu paklausību. Protams, kurš gan nevēlētos, lai bērni mūs klausītu uz vārda, dzirdētu visu, ko sakām. Te gan der atcerēties, ka pastāv ļoti smalka robeža, jo bērns, kurš pieradis, ka viņam pasaka vienmēr priekšā, kā ir pareizi darīt, viss tiek izlemts viņa vietā, pierod paļauties uz citu viedokli, pat nemēģinot uzņemties iniciatīvu un pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Nemēģini palīdzēt, ja tas nav vajadzīgs. Nav vajadzības sniegt bērnam atbalstu un palīdzību, ja viņš to nelūdz! Dod iespēju viņam paveikt darbiņu patstāvīgi, jo tad, ja pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem radīsies vajadzība pēc palīdzības, viņš noteikti to tev palūgs.
Nepieprasi ātru rezultātu. Bērns vēlas tev palīdzēt, piemēram, izspiest no mīklas cepumu formiņas? Ļauj viņam to darīt, bet tajā pašā laikā nestāvi blakus un nepukojies, ka viņam tas padodas lēnāk un varbūt ne tik perfekti, kā biji iztēlojusies. Arī neperfekti apaļi cepumi garšos tikpat labi vai vēl pat labāk, jo būs veidoti ar mazā ziķera rociņām.